Iznākusi Alvila Berga debijas prozas grāmata „Divi stāsti par Barsu”. Grāmatā ir divi garstāsti, abu varoņi – jauni vīrieši, latvieši, kas kādā dvēseles apjukuma brīdī devušies strādāt uz ārzemēm, uz Londonu, grāmatā tā tiek dēvēta par Lielo salu. Bet iekšējais haoss jau tāpēc nemazinās. Tā ir lēto aviobiļešu un morālā atkušņa brīvības izraisīta bēgšana pašam no sevis. Iezīmējot kustības trajektoriju uz globusa, Lielā Sala ir te un tagad, savukārt Barsa, uz kuru abi stāstu varoņi vēlas doties, ir tā laimes zeme. Tur ir silts, tūristu pilsētā notiek nemitīga dzīves svinēšana, ne cilvēkiem, ne lietām nav ēnu, nav šaubu. Abi varoņi Barselonā tik tiešām nokļūst, taču paradoksālā kārtā sapņos varonim joprojām rādās Latgales ezera krasts. Patiesībā šis stāsts nav ne par Londonu, ne Barselonu, bet gan par modernā cilvēka brīvības izraisītu apjukumu. Kur, pēc autora domām, meklējama Barsa?

Rakstnieku Alvilu Bergu ir interesanti iepazīt vismaz divu iemeslu dēļ. Viens no iemesliem ir grāmatā skartā tēma, kas maz apskatīta šolaiku literatūrā – tie ir aizbraukušie. Savulaik milzīgu interesi izraisīja Viļa Lācīša, Laimas Muktupāvelas viesstrādnieku pieredze, abu šo autoru romānu veiksmes pamatā – tajos aprakstītā pieredze ir uz pašu ādas izdzīvota. Arī Alvils Bergs desmit gadus dzīvojis un strādājis uz Lielās Salas. Varētu pat teikt, ka

viņa dzīvesstāsts ir tāda brīvību atguvušajā Latvijā pagājušā gadsimta 90. gados dzīvi uzsākuša latvieša biogrāfijas etalons. Viņš pats ir šolaiku Latvijas nesenās vēstures iemiesojums, un arī sarunā Alvila Berga garstāstos uzdotajiem jautājumiem iespējamās atbildes var atrast nevis literatūrā, bet gan autora paša dzīvē izdarītajās izvēlēs.

Paradoksālā kārtā, tieši prombūtne, Alvila Berga uz Lielās Salas pieredzētais, novērotais, salikumā ar brīvu laiku, kas neizbēgami cilvēkam parādās zemē, kurā neesi pārāk apgrūtināts ar senču mantojumu vai sociāliem kontaktiem, dzemdinājusi rakstnieku, palīdzējusi tikt līdz pirmajai grāmatai. Un tas ir otrs iemesls šai intervijai, Alvils Bergs ir patiešām labs rakstnieks. Valdzina viņa spēja savu laikabiedru šķietami sadzīvisko eksistenci uzreiz pamanīt no kādu lielāku – filozofijā vai garīgos meklējumos uzbūvētu pasauļu – skatu punkta. Vienmuļais, ikdienišķais, ielikts mīta vai Lielā teksta mūžīgumā, rada pavisam cita mēroga jautājumus. Un vēl – Alvila Berga stāstu valodā ir kas kinematogrāfisks.