Bērnu grāmatu ieteicējs. 61.epizode. Šodien Burtu Burvja īrnieki lasīs franču autora Sampē-Gosinī palaidnīgo grāmatu "Mazā Nikolā starpbrīži" un Viktora Igo sirsnīgo stāstu "Kozete".

Mazā Nikolā starpbrīži

VOLDIS:                      Franču nebēdnības un mazais Nikolā smīdina atkal!

ZIRNEKLIS:                 „Mēs visi spēlējām ar bumbu medniekos, jūs zināt, kā to dara..”

PRINCESE:                Tas, kuram ir bumba, ir mednieks. Mednieks cenšas ar bumbu trāpīt biedram, un, ja trāpa – tas kļūst par mednieku.

ZIRNEKLIS:                 Vienīgie, kas nespēlēja, bija Žofruā, jo nebija ieradies, Aņans, kurš starpbrīdī vienmēr atkārto uzdoto, un Alsests, kurš ēda savu pēdējo rīta maizīti ar ievārījumu.

VOLDIS:                      Alsests vienmēr atstāj vislielāko maizīti otrajam starpbrīdim, jo tas ir mazliet garāks par pārējiem.

ZIRNEKLIS:                 Mednieks bija Eds, un tas negadās bieži: viņš ir ļoti stiprs, un neviens necenšas aizķert viņu ar bumbu, jo, kad medī viņš, tad ir ļoti sāpīgi. Un tā Eds tēmēja uz Klotēru, kurš, galvu rokām aizsedzis, nogāzās garšļaukus zemē, bumba pārlidoja viņam pāri un atsitās pret Alsesta muguru, kuram no rokas izkrita maizīte ar ievārījumu uz leju.

VOLDIS:                      Kā parasti – sviestmaizes likums!

ZIRNEKLIS:                 Alsestam tas nemaz nepatika, viņš kļuva pavisam sarkans un sāka kliegt. Tad Buljons – mūsu uzraugs – skriešus metās šurp, lai redzētu, kas noticis. Viņš nepamanīja maizīti, uzkāpa tai virsū, viņam paslīdēja kāja, un viņš nostiepās visā garumā. Ar ievārījumu nosmērētu kurpi, Buljons izskatījās ļoti izbrīnījies. Tas bija šausmīgi, Alsests vicināja rokas un kliedza: Suņa dvēsele, fui! Vai nevarējāt skatīties, kur liekat kājas? Goda vārds, bez jokiem!

Kozete

ZIRNEKLIS:                 Pēc brīža traktiera durvis atvērās, un tajās parādījās svešais vīrs. Rokās viņam bija brīnišķīgā lelle, kuru jau no paša rīta veikala skatlogā bija apbrīnojuši visi ciema bērni.

VOLDIS:                      - Ņem, Kozete! Tā ir tava!

PRINCESE:                Kozete pacēla acis uz augšu. Viņa raudzījās uz vīru, kas viņai bija atnesis lelli, tā, kā būtu raudzījusies uz tuvojošos sauli. Viņa dzirdēja to sakām: „TĀ IR TAVA.” Kozete lūkojās brīnišķīgajā lellē ar tādām kā bailēm. Viņai likās, kolīdz viņa šai lellei pieskarsies, tūdaļ nograndīs pērkons. Nav vārdu, ar kuriem varētu aprakstīt to izmisuma, baiļu un reizē sajūsmas izteiksmi, kas atspoguļojās Kozetes sejā. Taču kārdinājums bija pārāk liels.

Vai tiešām, kungs? Vai tas tiesa? Vai šī dāma ir mana?

VOLDIS:                      Šķita, ka svešinieka acīs sariesās asaras. Viņš likās tik ļoti aizgrābts, ka baidījās bilst kādu vārdu. Viņš pamāja Kozetei ar galvu un ielika dāmas roku meitenes mazajā roķelē.

PRINCESE:                - Es viņu nosaukšu par Katrīnu!

ZIRNEKLIS:                 Tas bija dīvains skats, kad Kozete piespieda lepno lelli ar lentām un jauno, tīro, rožaino tērpu pie savām skrandām.

                                    Tagad Ponīne un Zelma nolūkojās ar skaudību Kozetē.

                                    Kozete nosēdināja Katrīnu krēslā, pēc tam pati nosēdās tās priekšā uz grīdas un mēma, nekustīga tajā raudzījās.

VOLDIS:                      - Spēlējies taču, Kozete!

PRINCESE:                - Es jau spēlējos!