Bērnu grāmatu ieteicējs. 51.epizode. Šodien Burtu Burvja īrnieki lasa latviešu rakstnieces Ievas Samauskas aizraujošo grāmatu Meitene, kura mācēja visas pasaules valodas un čehu autora Jana Drdas Pasakas ar laimīgām beigām ar smieklīgām Jozefa Ladas ilustrācijām.

Meitene, kura mācēja visas pasaules valodas

Ieva Samauska

PRINCESE:                - Mamm, kad būs saldais ēdiens?

VOLDIS:                      - Vēlāk, tu taču zini! – atbildēja māte un turpināja svešā valodā tērzēt ar tuklu vīru starp viņu un

                                     tēti…

PRINCESE:                Aiz bezspēcības Lelai gandrīz gribējās raudāt. Visi ir tepat, visus var redzēt un dzirdēt, tikai         

                                     NEKO NEVAR SAPRAST! Un tieši tad TAS arī notika. Jā, tieši tad! Šajā brīdī, sev pašai par lielu

                                     pārsteigumu, viņa apsolīja sev kaut ko ļoti svarīgu – tādu, kas izmainīja visu viņas dzīvi.

                                     Tātad, šajā pašā mirklī Lela apsolīja sev iemācīties VISAS PASAULES VALODAS! Jā, jā, tieši 

                                     tā – iemācīties visas valodas, kādas vien pasaulē ir. Lai tas maksātu, ko maksādams – VISAS!!!

ZIRNEKLIS:                 Es, piemēram, neticu, ka kāds var iemācīties visas pasaules valodas.

VOLDIS:                      Es gan ticu. Es arī tās visas zinu.

ZIRNEKLIS:                 Tas neskaitās. Tu esi uzinstalēts. Bet iemācīties…?! Neticu!

PRINCESE:                Visas varbūt ne. Bet var daudz. Tici man, Zirneklīt, ja grib, var ļoti daudz. Jo kā saka grāmatas

                                     autore Ieva Samauska:

Runcis ņaud tāpēc, ka ir kaķis, pele pīkst tāpēc, ka tā pienākas, suns rej tāpēc, ka tā vajag. Bet cilvēks mācās un zina vairākas valodas tāpēc, ka ir cilvēks!

 

Pasakas ar laimīgām beigām

Jans Drda

ZIRNEKLIS:                 „Kādā pilsētiņā dzīvoja jauneklis, kuru sauca par Kubu. Visumā labs puisis, bet sliņķis gan

                                     pamatīgs.. pat miltu sauja viņam šķita smaga.

VOLDIS:                      Gluži kā tu, Zirnekli!

PRINCESE:                Kuš, Vodli!      

ZIRNEKLIS:                 Nebija jau tā, ka viņš neprastu neko darīt. Negribēja.

VOLDIS:                      Nu ja!

ZIRNEKLIS:                 Rociņas no darba vairījās.

VOLDIS:                      Nav rociņu, nav cepumiņu!

ZIRNEKLIS:                 Tu tālāk lasīsi, Voldi?

PRINCESE:                Tiešām, Voldi! Neizrunājies! Aizlīmēšu mutes abiem!

ZIRNEKLIS:                 „Vislabprātāk Kuba izdomāja visādus jokus. Iesākumā viņš mācījās par kalēju, bet nebija vēl      

                                      ādas priekšautu nosmērējis, kad jau saprata, ka dzelzi liekt – tā, nudien, ir liela plēšanās. Vai     

                                      tāda viņam būtu vajadzīga? Tad viņš pievērsās galdniecībai, jo koks taču cilvēkam pakļaujas

                                      vieglāk. Bet, kad reiz meistars viņam par palaidnībām sadeva, viņš nolēma, ka dižskābārdis ir 

                                      pārāk ciets koks. Kuba pameta šo nodarbi un, aizvien vēl meklējot kādu patīkamāku, trešajā 

                                      reizē pievērsās kurpnieka amatam.

                                      Iespējams, ka tas viņam būtu iepaticies, bet reiz, kad….”