Gunta Bereļa proza ir kā labirints, kas līkločiem ved lasītāju nezināmā virzienā, brīžiem liekot taustīties pa tumsu, brīžiem neatstājot citu iespēju kā vien doties norādītajā virzienā, bet vienmēr nekļūdīgi aizvedot līdz noslēpumam centrā. Bet varbūt šāds apzīmējums atbilst lielākajai daļai literatūras, kurai var piešūt postmodernisma birku. Tā vai citādi, Bereļa stāstos ir kaut kas biedējošs, kaut kas nezināms un labi noslēpts.Tieši tik labi, lai zinātkārs prāts nespētu likties mierā, līdz tas tiks atrasts..

Raidījumā Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru Toms Treibergs un Svens Kuzmins dalīsies iespaidos un pārdomās par Gunta Bereļa 1999. gadā iznākušo stāstu krājumu "Mīnotaura medības".