Labdien, cienītie kungi, paldies par raidījumu, taču cieši piekrītot Einfelda rakstības stilam, nedomāju, ka vajag šo, jūsu minēto sulstariņu viņa stāstā. Vispār jau jebkurš autors kā tāds - pats par sevi ir darbs uz ko skatīties (lasīt) - "patīk" vai "nepatīk", vai "vajag vai "nevajag" var atstāt pie sevis vai apspriest šurā kopā. Kaut gan, no otras puses, šādas subjektīvas vajadzības pieminēšana, norāda uz Einfelda citādību, kas var ieinteresēt dažaus lasītājus. Lasot Palaidni, ļoti biju aizrāvies ar Einfeldismu, ka noskaņa likās pilnīgi normāla un pieņemama, turklāt tā nebija tik drūma kā aprakstāt. Nezin vai es esmu dzīvē redzējis tik daudz drūma, ka šis likās kā "normālisms". Manupārt, tas drūmums un bezcerība ļoti skaisti un gaiši izpaužas viņa rakstībā. To apjautu, lasot Einfelda "Rīgu", kas tiešām likās drūma un bezcerīga, un dažbrīd piezagās doma, ka varbūt šo gan atstāšu puslasītu. Taču nespēju sevi atburt no šīs noskaņas izbaudīšanas. Protams, grāmata nav visiem un tā nav skaista, taču unikāla savā ziņā. Tāpat vienmēr ar interesi pētu to, kas tiecās uz maksimālismu: piešķirot saulstariņu, Palaidnis tuvotos par kripatiņu kaut kāda veida vidējumam. To gan es negribētu piedzīvot.
Visu gaišu kungi, un turpiniet raidīt iekš pirmās Rīgas!