Aivita Heniņa no Lielvārdes pārstāv zīmolu „Latvietes pūrs” un kopā ar kolēģi izgatavo tautas tērpus, kā pati saka, izgatavo praktiski visu, kas ir austs un šūts, arī vainagus, izņemot tērpa ādas un metāla daļas – apavus un rotas.

„Mēs esam nesen sākuši darināt savus darbiņus, mūs pazīst un zina draugi, radi, paziņas. Jā, gribas atpazīstamību, atzīst Aivita Heniņa, stāstot par izvēli pieteikties mācībām "Meistars 21. gadsimtā".

Pagaidām par savu aizraušanos ar tautastērpu darināšanu Aivita Heniņa bilst, ka tās ir hobijs, bet jau projekta atlases kārtā pārliecinoši teikusi, ka ir gatava pilnībā pievērsties šim rūpalam. „Ja darbs ir hobijs, kas var būt labāks!” uzskata Aivita Heniņa.

Meistare atzīst, ka viņas pieredze pagaidām nav liela, taču viņas ar kolēģi, darinot tautastērpus, nepaļaujas tikai uz klienta vēlmēm. Tā kā šobrīd aktuālas ir diskusijas par to, kas ir tautastērps un kā tas atšķiras no tautiskā tērpa, Aivita Heniņa pēta muzeju fondu materiālus par tautastērpiem, lai izprastu pēc iespējas vairāk un pilnīgāk, kas bija aktuāls, kā tērps valkāts un darināts, kāpēc ir tā un ne citādi.

Rokdarbi Aivitai Heniņai padodas viegli. Pati atklāj, ka cilvēki brīnās, kā tas sader kopā, kā viņai, pēc dabas šerpai un ātrai, var patikt un padoties rokdarbi, kas prasa pacietību.

„Tā ir atslodze, relaksācija, meditācija. Nevajag mums mandalas krāsot, paņem sieva rokā jebkādu rokdarbu, būs tāda meditācija. Kad saproti, ka proti to un proti šo, un nāk īstie cilvēki un notikumi tavā ceļā, viss saslēdzas, izrādās, ka proti visu, kas ir nepieciešams tautastērpam,” stāsta Aivita Heniņa.

Meistare ir izvēlējusies piedāvāt mazāk zināmus audumus tautastērpiem. Piemēram, viņa neauž labi zināmo sarkani rūtoto audumu Lielvārdes sarafānam, bet gan mazāk zināmo pavisam citādu krāsu salikumu, turklāt brunčiem. Ar kolēģi sapratušas, ka grib piedāvāt to, kā nav, kas ir mazāk zināms un mazāk sastopams tautastērpu klāstā.

„Daudzi, kas ierauga krāsu salikumu, saka - tu kaut ko esi sajaukusi. Nē, neesmu sajaukusi, muzejā ir šī auduma paraugs. Tikai visi ir pieraduši, ka Lielvārdei ir sarkani rūtotais sarafāns, labi pieliekam kādu dzeltenu pavedieniņu, kādu zaļu un zilu. Bet tas ir sarafāns. Bet šeit ir bruncis. Mazāk redzēts un zināms,” skaidro Aivita Heniņa.

Par aušanu Aivita Heniņa atklāj, ka tas ir laikietilpīgs process pirms pašas aušanas, visu sagatavojot. Diviem Lielvārdes brunčiem, piemēram, ir nepieciešama 11,5 metrus gara velku bize, kuru tad uzliek uz stellēm. Šajā bizē ir 1714 diegi, katrs no tiem ir jāiever pareizā nīti, lai veidotos raksts, un vēl jāizver caur šķietu. Jāsatin diegi spolēs un tikai tad var aust. Kā tam pietiek pacietības? „Ja patīk, tad pietiek,” pārliecināta Aivita Heniņa.

 

Latvijas Radio 1 raidījuma Kā labāk dzīvot un Swedbank Latvia kopprojekts "Meistars 21.gadsimtā" - raidījumu cikls par latviskās lietišķās mākslas tālākpastāvēšanu. Tās ir mācības, kurās piedalās astoņi meistari. #LV100