Ilze Vainovska no Liepājas strādā ar Liepājā "ķertu" dzintaru. Ir jābūt gana veiklam un zinošam, lai pie tā tiktu. „Esmu atradusi veidu, kā dzintaru iesiet mezglos, lai tas kļūtu par amuletu. Lai dzintaru nevajadzētu urbt, pielietot kādu vardarbību,” atklāj Ilze Vainovska.

„Daudzi atrod savu dzintara gabaliņu un liek makā vai kabatā, bet ir liela varbūtība, ka no maka viņš tomēr aizripos prom un pazudīs. Ja ir piesiets, ilgāk un labāk kalpos. Iesiets dzintars ir veids, kā moderni to parādīt, saskaņā ar mūsdienu apģērbu, dzīvošanas veidu. Praktisks, emocionāli atbalstošs, pozitīvi lādēts,” uzskata Ilze Vainovska.

„Saskatīju iespēju, kā mērķtiecīgi varētu palīdzēt apgūt un aizsniegt pēc iespējas plašāku auditoriju. Ir cilvēki, kas mani zina, ir kas atbrauc uz Liepāju, vienmēr laipni aicināti tikties tirdziņos un klātienē ar tiem, kurus interesē dzīvais dzintars. Svarīgi, lai pēc iespējas vairāk cilvēku redzētu šādu rokdarbu veidu, gan tiktu pie sava dzintara,” tā par izvēli iesaistīties projektā "Meistars 21. gadsimtā" bilst Ilze Vainovska. „Tuvojoties simtgadei ir modē dažādi saukļi, es teiktu: katram latvietim pa dzīvam dzintaram uz simtgadi.”

Par mācībām, kas ir liels ieguvums, Ilze Vainovska runā līdzībās: „Var skeptiski vērtēt interneta iespējas un domāt, kā pārvietojoties ar riteni, ja nes riteni uz pleciem, tas ir smagi, grūti un nav neko ātrāk. Ja tu iemācies braukt, tad tas ir vieglāk un ātrāk. Tas ir tas, ko redzu, ko iegūšu no šīs projekta.”

Lai ķertu dzintaru ir vajadzīgi gumijas zābaki un ķesele, un Jūras mātes labvēlība.

„Lasītāji un atradēji ir tie, kam Jūras māte noliek to lielo gabalu. Jo katru dienu Jūras māte kādam noliek lielu gabalu. Izcils gabals, skaists gabals, bet to redzēs tikai tie, kam Jūras māte to ir domājusi. Katrs gabaliņš tajā brīdi, kad esi viņu noķēris, liekas tik smuks. Perfekts, jūra viņu ir izauklējusi tieši tādu, ar savu iedobīti, ar savu izcilnīti,” par dzintaru stāsta Ilze Vainovska.

Kāpēc tieši iesiets dzintars? Savulaik meistarei tuvas bijušas hipiju idejas, ka nevajag vardarbību pasaulē, jo vairāk mīlestības visās dzīves jomās, jo labāk. Tāpēc arī viņa vēlējusies dzintariņu pēc iespējas sagodāt. Lai ir valkājams tāds, kāds viņš ir. Otrs iemesls darināt dzintara amuletus saistās ar Ilzes Vainovskas vēlmi ļoti sievišķīgajā pērlīšu un mežģīņu pasaulē piedāvāt kaut ko vīriešiem puišiem, jo pašai arī ir divi dēli. Arī viņiem ir vajadzīga aizsardzība, kāda rota. Tā radies askētiskais un vienkāršais variants. Dzintars bija melnos diegos. Pamazām atnāca īstie diegi un īstie mezgli, lai valkātājam nav jāuztraucas, ka dzintars būs vēlreiz jāķer.

Ilze Vainovska uzskata, ka darbošanās ar neapstrādātu dzintaru ir savā ziņā sadraudzēšanās ar to, jo darinot amuletu,  ar katru dzintara gabaliņu aprunājas, pabužina, darbošanās ir kā dzintara modināšanas rituāls. Bet sintētisko mezglošanas diegu izvēlei ir praktisks arguments – tie ir izturīgāki. Lins, lai kā arī gribētos dzintaru dabiskos materiālos, ātri novazājas ikdienā.

„Dzintars pēc sava mūža ir tuvs bezgalībai. Arī šeit ir bezgalīgs pinums apkārt,” par savām rotām bilst Ilze Vainovska un atklāj, ka savu aproci no rokas nenoņem jau trešo gadu. Tas ir savā ziņā eksperiments, cik ilgi izturēs.

 

Latvijas Radio 1 raidījuma Kā labāk dzīvot un Swedbank Latvia kopprojekts "Meistars 21.gadsimtā" - raidījumu cikls par latviskās lietišķās mākslas tālākpastāvēšanu. Tās ir mācības, kurās piedalās astoņi meistari. #LV100