Bēgļu problēmas

Pirms dažām nedēļām publiskotais ANO Bēgļu aģentūras ikgadējais ziņojums atklāj satraucošu ainu: pārskata gadā sasniegts jauns pārvietoto personu skaita rekords kopš Otrā pasaules kara beigām. Šobrīd pasaulē ir apmēram 68,5 miljoni cilvēku, kurus militāri konflikti, vajāšanas un augsts vardarbības līmenis spiedis pamest viņu pastāvīgās dzīvesvietas. Apmēram 40 miljoni ir iekšējie bēgļi – palikuši savas valsts teritorijā; pārējie – bēguši uz kaimiņvalstīm; reizēm arī uz citu pasaules daļu vai kontinentu. Divas trešdaļas pārrobežu bēgļu nāk no piecām iekšēju konfliktu plosītām valstīm. Sīrijas un Afganistānas iekšējie konflikti gūst vairāk vai mazāk pastāvīgu atspoguļojumu pasaules mediju virsrakstos. Salīdzinoši mazāk pamanīti ir: kopš 2013. gada notiekošais pilsoņu karš Dienvidsudānā, Mjanmas režīma īstenotā rohindžu – musulmaņu minoritātes – vajāšana ar genocīda pazīmēm un jau kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ilgstošais, šobrīd gan pierimušais pilsoņu karš Somālijā. Starp valstīm, kuras uzņēmušas lielāko bēgļu skaitu, pirmajā vietā ir Sīrijas kaimiņvalsts Turcija ar 3,5 miljoniem, Afganistānas kaimiņvalsts Pakistāna ar 1,4 miljoniem un Dienvidsudānas kaimiņvalsts Uganda ar 1,4 miljoniem. Tāpat pa nepilnam miljonam bēgļu uzņēmušas Libāna, Irāna, Bangladeša, Sudāna un – vienīgā no Eiropas valstīm šai sarakstā – Vācija.

Bēgļu straumi, kas pārplūdināja Eiropu 2015. gadā, šobrīd lielā mērā ir izdevies apturēt. Tomēr šobrīd Eiropas Savienība piedzīvo šīs krīzes izraisītu spēcīgu politisko viļņošanos un, attiecīgi, intensīvi meklē risinājumus savienībā jau nonākušo bēgļu situācijai un līdzīgu risku novēršanai nākotnē.

Vestfālenes miera balva Baltijas valstīm

Nesen atzīmējām 400. gadskārtu, kopš uzliesmoja Trīsdesmitgadu karš – viens no postošākajiem konfliktiem Eiropas vēsturē. Tā noslēgums bija Vestfālenes miers – pirmā starptautiskā diplomātiskā konferencē izstrādātā vienošanās pēc liela kara. Tieši Vestfālenes vēsturiskajā centrā Minsterē pirms 370 gadiem dzima šodien tik pašsaprotamie nojēgumi par valstu suverenitāti un līdzāspastāvēšanu, neiejaukšanos iekšējās lietās. Šo „Vestfālenes garu” iemieso 1998. gadā pirmoreiz piešķirtā starptautiskā balva, kuras dibinātājs ir nevalstiskā organizācija Vestfālenes un Lipes ekonomiskā asociācija. Balvas patrons ir Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers, žūrijā piedalās arī Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers, Bundestāga viceprezidents Hermanis Oto Zolmss, Bundesbankas prezidents Jenss Veidmanis, Hoencollernu dzimtas galva Prūsijas princis Georgs Frederiks, vēl vairāki prominenti vācu politiķi un uzņēmēji. Starp agrākajos gados apbalvotajiem ir Vāclavs Havels, Helmūts Kols, Helmūts Šmits, Kofi Annans, Jordānijas karalis Abdula II, vēl vairākas līdzīga līmeņa personības, arī nozīmīgas organizācijas. Šogad Vestfālenes miera balva piešķirta trīs Baltijas valstīm, un 14. jūlijā to no prezidenta Šteinmeiera rokām saņēma prezidenti Daļa Gribauskaite, Kersti Kaljulaida un Raimonds Vējonis. Šis ir pirmais gadījums, kad balva tiek piešķirta valstīm, un tas darīts, atzīmējot mūsu nāciju konsekvento attīstību kopš neatkarības atgūšanas un īpašos centienus, integrējoties Eiropā.

Krievijas prese par Helsinkiem

„Samitu Helsinkos bija vērts noturēt kaut vai tāpēc, lai izbaudītu Rietumu politiķu, ekspertu un mediju ļaužu reakciju. Spriežot pēc panikas un naida kvēles, samits izdevies vareni. Sergejs Lavrovs, atbildot uz jautājumu, kā noritēja Putina un Trampa tikšanās, paziņoja, ka sarunas noritējušas „eleganti”, bet tas, ka amerikāņu politiskā esteblišmenta pārstāvji jau aicina uz militāru puču, lai gāztu „nodevēju Trampu”, tikai apstiprina Krievijas diplomātijas vadītāja sniegtā vērtējuma precizitāti.” Tā izsakās uz Krievijas auditoriju orientētais informācijas resurss РИА Новости.

Studijas viesi: politologs, ES lietu eksperts Daunis Auers un migrācijas pētniece, eksperte par Turciju Agnese Lāce.