Notikumi pasaulē: Ķīnas iekšpolitika un vieta pasaulē, Ukrainas pareizticīgo baznīcas situācija un Sauda Arābijas disidenta Kašogi liktenis.  Studijā: RSU pasniedzējs Māris Andžāns un RSU studente Kristiāna Purva. Ierakstā - Eduarda Liniņa saruna ar Kijevas politologu Dmitro Ļevusju. Telefonintervijās - Ķīnas studiju centra vadītāja, Dr. sc. pol. Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova.

Ķīnas politika

Mūsdienu Ķīnas, jeb, pilnā nosaukumā, Ķīnas Tautas Republikas vēsture sākās 1949. gadā, kad vairāk nekā 20 gadus ilgušais Ķīnas pilsoņkarš noslēdzās ar komunistu uzvaru un nostiprināšanos visā valsts kontinentālajā daļā. Pretējā puse – ķīniešu nacionālistu spēki – evakuējās uz Taivānu, kur arī mūsdienās turpina pastāvēt Ķīnas Republika. Kontinentālajā Ķīnā izveidojās padomju stila totalitārisms, kas savos pamatos palicis nemainīgs joprojām. Ķīnas Tautas Republikas Konstitūcija definē to kā sociālistisku valsti, „kurā valda tautas diktatūra, ko vada darbaļaužu šķira, un kas balstās strādniecības un zemniecības vienībā”. Tāpat konstitūcija paredz Ķīnas Komunistiskās partijas vadošo lomu valstī. Gluži tāpat kā savulaik Padomju Savienībā, kompartijai pieder praktiski visa politiskā vara valstī, partijas politbirojs ir galvenā lēmējinstitūcija un ģenerālsekretārs – valsts līderis. Pašreizējais ģenerālsekretārs Sjī Dzjiņpins, būdams arī valsts prezidents un Centrālās Kara padomes priekšsēdētājs, koncentrējis savās rokās gan formālos, gan faktiskos augstākās varas posteņus. Ķīnā viņš nereti tiek dēvēts par augstāko vadītāju, un šis neformālais tituls apzīmē ne tikai formālo varas apjomu, bet arī īpašu vadoņa autoritātes statusu.

Komunistu varas pirmā desmitgade nesa dramatiskas pārmaiņas pirmām kārtām Ķīnas laukiem, kur tika līdz pamatiem noārdīta agrākā pusfeodālā īpašuma attiecību sistēma. Šādu politiku atbalstīja miljoni bezzemnieku, kuriem tika izdalīta lielīpašniekiem atņemtā zeme. Taču tālākās komunistu vadoņa Mao Dzeduna varas desmitgades nes valstij smagus pārbaudījumus. Grandiozais kolektivizācijas un lauku industrializācijas eksperiments 50. gadu nogalē, saukts par „Lielo lēcienu”, izraisīja valstī badu un prasīja 20 līdz 40 miljonus dzīvību. No 1966. līdz pat Mao nāvei tika īstenota t.s. „Kultūras revolūcija” – vadoņa inspirēta mazizglītotu masu  agresija pret visu tradicionālo, rietumniecisko, lielā mērā pret jebkādu intelektuālu elitārismu vispār. Tikai pēc 1976. gada, kad mūžībā aizgājušo Mao nomainīja viņa ilggadējs līdzgaitnieks un arī oponents Dens Sjaopins, kurš pats bija cietis „Kultūras revolūcijas” laikā, dzīve valstī sāka pakāpeniski normalizēties. Tieši Dens lika pamatus tam īpatnējajam Ķīnas attīstības modelim, kas apvieno marksistiskās ideoloģijas dogmām formāli uzticīgas partijas totalitāru varu ar brīvā tirgus ekonomiskajām attiecībām. Notika radikāla pārorientēšanās no padomju modelim raksturīgās smagās rūpniecības uz vieglo rūpniecību un preču eksportu. Šī attīstība ļāvusi Ķīnai pēdējās desmitgadēs izveidot dinamiski augošu ekonomiku, kas šobrīd, ja ņem vērā lokālā tirgus pirktspējas rādītājus, ir lielākā pasaulē. Valstī ir izveidojies apmēram 15% liels vidusslānis, un 2012. gadā pilsētu iedzīvotāju skaits Ķīnā pirmoreiz tās vēsturē pārsniedza 50%. Tomēr šai attīstībai ir arī ēnas puses: augoša sociālā nevienlīdzība, vājš sociālais nodrošinājums, ekoloģijas problēmas, ar partijas nomenklatūras varu saistīti korupcijas riski.

Džamala Kašogi liktenis

Domājams, šobrīd retais vairs šaubās par to, ka Saūda Arābijas valdošās varas kritiķis Džamals Kašogi, kurš kopš 2017. gada dzīvoja Savienotajās Valstīs, ir miris. 2. oktobrī viņš iegāja Saūda Arābijas konsulātā Stambulā, no kurienes vairs neiznāca. Kā uzskata Turcijas policija, no konsulāta telpām ticis izvests viņa gabalos sadalītais ķermenis. Tai pašā laikā konsulātu un arī Turcijas teritoriju pametuši piecpadsmit vīri ar Saūdu karaļvalsts diplomātu pasēm kabatās, kuri tur bija ieradušies neilgi pirms Kašogi. Viss izskatās pēc valsts īstenotas mafijas stila „novākšanas”. Oficiālā Rijāda noliegusi jebkādas apsūdzības šai sakarā, apgalvojot, ka Kašogi pametis konsulātu paša kājām. Tikām Savienotajās Valstīs un arī Rietumeiropā izskanējušas prasības vērst pret Saūda Arābiju nopietnas sankcijas. Sevišķi sarežģītā situācijā ir ASV administrācija, ievērojot, ka Saūda Arābija ir uzticamākais amerikāņu sabiedrotais Tuvajos Austrumos un tradicionāls pretsvars Irānai. Saūdu varas kontrolētajā presē jau parādījušies mājieni par to, ka, ja kāds mēģinās iedarbināt sāpīgus sankciju mehānismus pret lielāko naftas ieguvēju valsti pasaulē, tad nafta drīz var sākt maksāt 100, varbūt arī 200 dolārus par barelu. Ka situāciju Vašingtonā uztver nopietni, apliecina valsts sekretāra Maika Pompeo šīsnedēļas ārkārtas vizīte Saūda Arābijā un Turcijā.

Ukrainas pareizticība

Ukrainas pareizticīgās baznīcas situācija atspoguļo šīs valsts vēstures sarežģīto gaitu. Pašreiz Ukrainā ir trīs pareizticīgās baznīcas. Tiek lēsts, ka 12 000 draudžu pieder Ukrainas pareizticīgajai baznīcai, kura pēc 1686. gada Konstantinopoles patriarhāta lēmuma tika nodota Maskavas patriarhāta virspārraudzībā. Pēc 1917. gada revolūcijas, brūkot Krievijas impērijai un Ukrainai mēģinot radīt savu valstiskumu, radās Ukrainas Autokefālā pareizticīgā baznīca, kas PSRS tika aizliegta un atjaunoja savu darbību 1990. gadā. Šīs baznīcas draudžu skaits ir nepilnu tūkstoti liels. Visbeidzot, Ukrainas neatkarības iegūšanas procesā tika izveidota Kijevas patriarhāta Ukrainas pareizticīgā baznīca, kuras draudžu skaits šobrīd varētu būt starp pieciem un sešiem tūkstošiem. Ne Ukrainas Autokefālā pareizticīgā baznīca, ne Kijevas patriarhāta Ukrainas pareizticīgā baznīca līdz šim nebija vispasaules pareizticīgās baznīcas struktūru atzītas. Šo situāciju maina 11. oktobrī pasludinātais Konstantinopoles pareizticīgās baznīcas patriarha Bartolomeja paziņojums par autokefālijas piešķiršanu Ukrainas pareizticīgajai baznīcai, respektīvi – Maskavas patriarhāta vairāk nekā 300 gadus ilgās virspārraudzības atcelšanu. Tāpat Konstantinopoles patriarhs atzinis līdz šim neatzītās Ukrainas pareizticīgās baznīcas, tā paverot ceļu to apvienošanai. Krievijas pareizticīgā baznīca uz to reaģējusi, sasaucot sinodi Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā un 15. oktobrī paziņojot par sakaru pārtraukšanu ar Konstantinopoles baznīcu. Šie notikumi jau ieguvuši „2018. gada shizmas” apzīmējumu.