Vatikāna politika

1870. gada 20. septembrī Itālijas karalistes karaspēks ieņēma Romu, kas līdz tam vairāk nekā tūkstoš gadus bija bijusi Pāvesta valsts galvaspilsēta. Pāvests Pijs IX noraidīja jebkādus karaļa Viktora Emanuela I un Itālijas parlamenta mēģinājumus panākt izlīgumu, izslēdza karali no Katoļu baznīcas un izolējās savā galvenajā rezidencē Vatikānā. Nākamos 59 turpinājās de jure nenoregulēta situācija, Itālijas valstij de facto respektējot Vatikāna eksteritoriālo statusu, un arī pārējām pasaules valstīm turpinot uzturēt ar Svēto Krēslu pilnvērtīgas diplomātiskās attiecības. Noregulējums notika vien 1929. gadā, noslēdzot Laterāna vienošanās, kurās Itālija atzina Vatikānu par suverēnu valsti, un abas puses sakārtoja starpvalstu attiecības.

Vatikāna Pamatlikuma 1. pants nosaka: „Augtākajam Pontifikam, Vatikāna Pilsētvalsts suverēnam pieder visa likumdošanas, izpildu un tiesu vara.” Tātad no politiskās iekārtas viedokļa Vatikāns ir absolūta monarhija ar vēlētu monarhu. Pāvesta likumdošanas funkcijas ir deleģētas Vatikāna Pilsētvalsts Pontifikālajai komisijai septiņu kardinālu sastāvā, kuras priekšsēdētājs ir arī Vatikāna pārvaldes vadītājs. Šo ietekmīgo amatu kopš 2011. gada oktobra pilda kardināls Džuzepe Betello. Vatikāna valsti bieži vien identificē ar Svēto Krēslu, taču starptautiski tiesiski tie ir divi atsevišķi subjekti. Vatikāna Pilsētvalsts darbojas tādās starptautiskās organizācijās kā Interpols, Vispasaules Pasta savienība, Pasaules intelektuālā īpašuma organizācija un vairākās citās; Vatikāna monetārais līgums ar Eiropas Savienību ļauj pilsētvalstij kalt savas eiro monētas. Savukārt Svētā Krēsla ārpolitisko darbību, kas nav atraujama no globālās Romas katoļu baznīcas pārvaldības, pāvesti īsteno caur Romas Kūrijas struktūrām.

Svētā Krēsla diplomātiskā darbība, balstīta senās tradīcijās, allaž bijusi aktīva, bet jo sevišķi izvērsta laikā pēc Otrā pasaules kara. Šobrīd Svētajam Krēslam ir diplomātiskās attiecības ar vairumu pasaules valstu, ar daudzām to saista īpaši līgumi – konkordāti; ANO tam ir novērotāja statuss, ko no pilnvērtīgas dalībvalsts statusa atšķir tikai balsstiesību trūkums ANO Ģenerālajā Asamblejā. Nekādu starpvalstu attiecību Svētajam Krēslam nav tikai ar četrām valstīm: Indijas okeāna salu valstiņu Maldivu republiku, Butānas karalisti Himalajos, kā arī Ķīnas Tautas republiku un Korejas Tautas Demokrātisko republiku. Oficiālas attiecības savulaik nepastāvēja arī ar Padomju Savienību; tās tika iedibinātas nepilnu gadu pirms PSRS sabrukuma, bet pilnvērtīgas diplomātiskās attiecības ar Krieviju pastāv tikai kopš 2009. gada. Var piebilst, ka Svētais Krēsls strikti seko savas suverenitātes ievērošanai Itālijas starptautisko attiecību kontekstā. Tā 2006. gadā attiecību krīzi starp Svēto Krēslu un Lielbritāniju izraisīja britu ārlietu resora mēģinājums izvietot vēstniecības Itālijā un pie Svētā Krēsla vienā un tajā pašā adresē Romā.

Zviedrija

Riksdāga uzticības balsojums 25. septembrī izbeidza premjera Stēfana Levēna un viņa sociāldemokrātu un zaļo valdības varas periodu, kas ilga kopš iepriekšējām vēlēšanām 2014. gadā. 9. septembra vēlēšanās tapušais Riksdāga sastāvs izskatās pēc „strupceļa parlamenta”, ciktāl galvenajiem konkurentiem – kreisajām partijām un labēji centrisko partiju blokam – ir pa 40% balsu, savukārt atlikušie 20% tikuši labēji populistiskajiem, „Zviedru demokrātiem”. Neīstenojās premjera Levēna plāns piesaistīt līdzšinējai sociāldemokrātu un zaļo koalīcijai divas mazākas partijas no pretējā spārna, liberāļus un centristus, kā arī Kreisās partijas – bijušo komunistu – atbalstu, tādējādi atstājot „aiz borta” savu galveno oponentu – Mēreno partiju. Kreisā partija gatava pievienoties līdzšinējai varas koalīcijai jebkurā brīdī, taču arī šādai kombinācijai nebūtu vairākuma. Tāpat arī labēji centriskā Alianse – Mērenā, Liberālā, Centra un Kristīgo demokrātu partija – var izveidot valdību tikai ar „Zviedru demokrātu” atbalstu, taču atklāta sadarbība ar šo spēku, kuram ir neofašistu reputācija, līdz šim pārējo partiju uzskatīta par nepieņemamu.

Maķedonijas referendums

30. septembrī Maķedonijā paredzētā referenduma jautājums praktiski neatstāj vietu šaubām par tā būtību. Tas skan: „Vai jūs atbalstāt dalību Eiropas Savienībā un NATO, akceptējot vienošanos starp Maķedonijas Republiku un Grieķijas Republiku?” 27 gadus ilga attiecību krīze starp abām valstīm, kuras iemesls bija Maķedonijas nosaukums, kas sakrita ar Grieķijas ziemeļu provinces nosaukumu un tādēļ Atēnās tika uzlūkots kā Grieķijas suverenitātes pārkāpums. Grieķija bloķēja Maķedonijas centienus pievienoties Eiropas Savienībai un NATO, un panāca, ka oficiāli starptautiskajā apritē tika lietots nosaukums Bijusī Dienvidslāvijas republika Maķedonija. Galu galā šī gada jūnijā Maķedonijas premjerministrs Zorans Zajevs un viņa Grieķija kolēģis Alekss Ciprs vienojās par kompromisu: Maķedonija turpmāk dēvēsies par Ziemeļmaķedonijas Republiku, pie tam Grieķija turpmāk neiebildīs pret maķedoniešu valodu kā valsts valodu un to, ka valsts pilsoņus arī turpmāk dēvēs par maķedoniešiem. Svētdienas referendums būs uzskatāms par notikušu, ja tajā piedalīsies vismaz puse balsstiesīgo maķedoniešu. Tam ir konsultatīvs raksturs – galīgais lēmums par attiecīgiem konstitūcijas grozījumiem jāpieņem parlamentam ar 2/3 balsu vairākumu, taču nav domājams, ka tas notiks bez pozitīva referenduma rezultāta.