Eiropas diktatori, autoritārie līderi un hibrīdrežīmi - Azerbaidžāna, Baltkrievija, Ungārija, Polija...

Gandrīz visām tām nācijām, kuras uzsāka neatkarīgu attīstību pēc padomju sistēmas sabrukuma, demokrātijas pieredze bija neliela. Piemēram, Latvijai un Igaunijai tie bija apmēram 15 gadi starpkaru periodā, Lietuvai un Polijai – vēl mazāk. Tāpēc var šķist pat pārsteidzoši, cik tieši šī kaut nelielā pieredze tomēr reproducējusies attiecīgo valstu šībrīža politiskajā attīstībā. Visas tās Austrumeiropas nācijas, kurās demokrātija ilgāku vai īsāku laiku pastāvēja pirms Otrā pasaules kara, arī šobrīd ir demokrātiskas. Arī Polijā un Ungārijā, kur pie varas esošie politiskie spēki pēdējos gados manipulējuši ar medijiem, tiesu varu, citām sabiedriskām institūcijām, demokrātijas pamatprincipi joprojām ir spēkā.

Citādi tas ir ar vairumu valstu, kuras laikā pēc Krievijas impērijas sabrukuma piedzīvoja vien salīdzinoši īsus suverena valstiskuma periodus vai netika tālāk par valstiskuma izveides mēģinājumiem. Sarunā piedalās žurnālists Andis Sedlenieks un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Telefonintervijā - Vidzemes augstskolas rektors, vēsturnieks Gatis Krūmiņš.

Notikumi Armēnijā

Teju neviena varas maiņa Armēnijā kopš 1991. gadā nav iztikusi bez protestiem un apsūdzībām par rezultātu nelikumīgu ietekmēšanu. Regulārus opozīcijas protestus pēdējos gados izpelnījies arī Seržs Sargsjans – kopš 2008. gada Armēnijas prezidents, bet kopš aizvakardienas parlamenta balsojuma – premjerministrs. Eiroparlamenta deputāta Arta Pabrika situācijas vērtējums.

Kuba

„Kastro ēras beigas” – tādi virsraksti lasāmi medijos vakar notikušā Kubas Nacionālās asamblejas balsojuma sakarā. Patiešām – pirmo reizi kopš 1959. gada Karību komunisma citadeles oficiālā līdera uzvārds vairs nav Kastro.