Raidījumā Divas puslodes diskutējam par to, kāda ir šobrīd situācija kara plosītajā valstī Sīrijā. Šo valsti daudz piemin ziņas. Mēģinām veidot tādu kā Sīrijas profilu, meklējot atbildi uz jautājumiem, kāpēc šo teritoriju skārusi tāda traģēdija un līdz ar to, kāda ir tālākā Sīrijas perspektīva.

Saspringta situācija pēdējā laikā ir Rumānijā. Valdošo politiķu drosme uzsākt cīņu pret korupcijas apkarotājiem ir raisījusi plašas demonstrācijas, kuras vairāki simti cilvēku ir cietuši. Gan vietējie iedzīvotāji, gan no ārvalstīm atbraukušie diasporas pārstāvji pieprasa valdības atkāpšanos un cīņas pret korupciju pastiprināšanos.Korupcija jau ilgstoši ir liela sērga šajā valstī un diemžēl situācija šobrīd ir kļuvusi sliktāka.

Turcijā iestājusies valūtas krīze.Turcijas lira strauji zaudējusi vērtību, bet tas ietekmējis akciju cenas visā pasaulē. Notikumus provocējusi politiskā spriedze, kas izvērsusies starp Turciju un Amerijas Savienotajām Valstīm. Analītiķi brīdina, ka notiekošais ar laiku būs jūtams arī citās valstīs, Eiropā, tajā skaitā, acīmredzot arī Latvijā.

Raidījumā diskutē portala TvNet autors, Tuvo Austrumu drošības politkas pētnieks Toms Rātfelders un Latvijas ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka.

Turcijas finanšu krīze

Nu jau nepilnu nedēļu Turcijas valūta – lira – piedzīvo strauju kursa kritumu un kopš gada sākuma ir zaudējusi 45% no savas vērtības. Konkrētais iemesls nepārprotami ir attiecību atsalums starp Ankaru un Vašingtonu, kas saistīts ar Turcijā apcietinātā un palīdzībā kurdu separātistiem apsūdzētā amerikāņu mācītāja Endrjū Kreiga Bransona likteni. Pēdējais pavērsiens šajā pretstāvē bija prezidenta Trampa 10. augusta paziņojums par ievedmuitas tarifu dubultošanu turku tēraudam un alumīnijam.

Tomēr liras kursa kritumam ir arī dziļāki ekonomiski cēloņi, tai skaitā bažas par investīciju klimatu Turcijā, kur vara arvien aktīvāk iejaucas valsts bankas darbībā un ekonomiskajos procesos. Tikām Turcijas prezidents Radžips Taips Erdogans reaģējis ar kaismīgiem izteikumiem par „dūrienu mugurā” un draudiem pārtraukt amerikāņu elektronikas noietu Turcijā.

Diemžēl visas pazīmes liecina, ka liras krīze nepaliks tikai Turcijas problēma. Pastāv bažas par vairāku Spānijas, Francijas un Itālijas banku stabilitāti, kuru kredītportfeļos nozīmīgu daļu veido aizdevumi Turcijai, un šīs bažas jau ietekmējušas eiro kursu. Tāpat tiek spriests par iespējamu ķēdes reakciju citās t.s. attīstības ekonomikās – pēdējās dienās kursa kritumu piedzīvojusi arī Indijas rūpija, Dienvidāfrikas rands un Argentīnas peso.

Protesti Rumānijā

Masu protesti Rumānijā pēdējos gados kļuvuši par teju vai ierastu parādību. 2015. gada rudenī protestētāju tūkstoši panāca ilggadējā sociāldemokrātu līdera Viktora Pontas vadītā koalīcijas kabineta atkāpšanos, un vairāk nekā gadu valsti vadīja bezpartejiskā Dačana Čološa valdība. Pēc 2016. gada decembra parlamenta vēlēšanām pie varas atgriezās iepriekšējā politisko spēku kombinācija ar sociāldemokrātiem kā vadošo spēku un Liberāļu un demokrātu aliansi kā mazāko koalīcijas partneri.

2017. gada janvārī, vien pāris nedēļas pēc jaunās premjera Sorina Grindjanu valdības apstiprināšanas, simtus tūkstošu plašus protestus izraisīja valdošo spēku mēģinājums amnestēt daudzus par korupciju notiesātos un dekriminalizēt vairākus ar korupciju saistītus nodarījumus. Mītiņi notika ne vien Bukarestē, bet arī citās Rumānijas pilsētās un arī citur Eiropā, kur dzīvo lielākas rumāņu kopienas. Kopš tā laika zināms skaits protestētāju Bukarestes Uzvaras laukumā pulcējas vai ik dienas, savukārt pie varas esošie nav atmetuši mēģinājumus izdabūt cauri antikorupcijas likumdošanu mīkstinošās izmaiņas.

Pašreizējo protestu vilni, kas uzbangoja 10. augustā, izraisījusi pirms mēneša notikusī Nacionālā antikorupcijas direktorāta ģenerālprokurores Lauras Kodrucas Koveši atstādināšana no amata.

Kara plosītā Sīrija

Sīrija ir valsts ar raibu iedzīvotāju sastāvu. Lielākā etniski reliģiskā grupa ir islamticīgie arābi sunnīti, kuri apdzīvo pamatā plašos Sīrijas iekšzemes apgabalus, attīstītākajās Vidusjūras piekrastes teritorijās dominē šiītu virziena musulmaņi alavīti un ismailīti. Plašas teritorijas Sīrijas ziemeļos apdzīvo kurdi, tāpat ir liela turku izcelsmes minoritāte, ievērojama kristiešu kopiena un liels skaits mazāku etnisku un reliģisku grupu.

Jau 1946. gadā, kad Sīrija no Francijas mandātteritorijas kļuva par neatkarīgu valsti, bija skaidrs, ka vienotas un, vēl jo vairāk, demokrātiskas nācijas veidošanās būs ļoti apgrūtināta. Toties šī bija auglīga vide dažādām radikāla nacionālisma, sociālisma un reliģiska fundamentālisma ievirzēm. Politiskā nestabilitāte un pastāvīga militāra pretstāve ar Izraēlu noteica armijas būtisku ietekmi, un militāri apvērsumi pirmajās Sīrijas valsts pastāvēšanas desmitgadēs kļuva par regulāru varas maiņas instrumentu.

 1963. gadā kārtējā apvērsumā pie varas nostiprinājās Arābu sociālistiskās atdzimšanas partija, bieži saukta „Bāas” – „Atdzimšana”. Kā jau liecina nosaukums, partijas ideoloģijas stūrakmeņi ir arābu nacionālisms un sociālisms. Sešdesmitajos gados notika vēl vairākas varas pārdalīšanas „Bāas” režīma ietvaros, līdz 1970. gadā varas virsotnē nostiprinājās aviācijas ģenerālis Hafezs Asads. Par viņa varas balstiem kļuva partijas nomenklatūra un drošības struktūras, kurās dominēja alavītu kopienas pārstāvji, pie kuriem piederēja arī pats prezidents. Tika veidots arī izteikts vadoņa kults.

Pamatos gan saglabājās Sīrijas sociālistiskā orientācija un, attiecīgi, arvien ciešākās saites ar Padomju Savienību, Sīrijai kļūstot par PSRS stratēģisko partneri reģionā. Asads vecākais ar stingru roku vadīja Sīriju līdz savai nāvei 2000. gadā. Par viņa varas mantinieku bija paredzēts kļūt vecākajam dēlam pulkvedim Basilam Asadam, kurš 1994. gadā gāja bojā autoavārijā, un tā nu valsts priekšgalā pēc tēva nāves stājās mediķa izglītību ieguvušais jaunākais dēls Bašars. Sākotnēji jaunais prezidents centās īstenot zināmu liberalizāciju, taču līdz ar to izpaudās dzelžainā autoritārisma līdz tam slāpētā sabiedrības vairākuma neapmierinātība ar „Bāas” nomenklatūras un alavītu minoritātes dominējošo lomu. Situāciju vēl vairāk sarežģīja neražas no 2006. līdz 2010. gadam, kas burtiski sagrāva Sīrijas lauksaimniecību, pārvēršot vairāk nekā miljonu laucinieku pilsētu nomaļu trūkumcietējos.

2011. gadā, pāri reģionam veļoties „Arābu pavasara” revolūciju vilnim, arī Sīrijā uzliesmoja plaši nemieri. Varas zaudēšana līdzšinējai nomenklatūrai varēja maksāt pārāk dārgi, un revolūcija pārauga nežēlīgā pilsoņu karā, kas ar laiku kļuva par „visu cīņu pret visiem” ar kaimiņvalstu, pasaules lielvaru un starptautisko teroristisko organizāciju piedalīšanos. Tiek lēsts, ka konfliktā dzīvību varētu būt zaudējuši pat pusmiljons sīriešu, apmēram 12,5 miljoni devušies bēgļu gaitās, no tiem apmēram pieci miljoni pametuši valsti.