Kad Džimijs Smits 20. gs. 50. gados veica apvērsumu džeza ērģeļspēlē, viņš nebija pionieris šajā nozarē – viņa priekštecis šī sarežģītā instrumenta spēlē bija amerikāņu mūziķis Vailds Bils Deiviss, diemžēl, vēl šodien ne līdz galam novērtēta personība, kurš ar savu mūziku radīja tiltu starp 30. un 40. gadu bigbendu svingu un 50., 60.  gadu „rhythm and blues” stila ansambļu skanējumu.

      Vailds Bils Deiviss, īstajā vārdā Viljamss Strītens Deiviss, piedzima 1918. gada 24. novembrī Glazgovā – ne tanī, kura Skotijā, bet gan Misūrī štatā ASV. Mūzikas pamatus viņš apguva, spēlējot ģitāru, tikai vēlāk Viljamss pārsēdās pie klavierēm. Materiālie apstākļi ļāva iegūt tīri labu muzikālo izglītību – 20 gadu vecumā, bruņojies ar diplomu kabatā, Bils sāk savu profesionālo muzikālo karjeru Milta Larkina orķestrī. Šeit viņam gan iznāk vairāk spēlēt to pašu ģitāru, jo pianists šajā sastāvā ir patiešām labs. Izglītība ir vērtīga lieta – Viljams ātri iesit roku arī aranžējumu rakstīšanā - ne tikai Miltam Larkinam, bet arī Ērla Hainsa un Luisa Džordana orķestriem.

      1950. gadā Viljamss Deiviss nodibina savu pirmo ansambli – tas ir trio, kurā ērģeļu skaņu papildina vienīgi ģitāra un sitamie instrumenti, basa partiju ar kāju palīdzību izpilda pats ērģelnieks. Tā ir līdz šim neredzēta kombinācija, toties šodien tiek uzskatīta par klasisku. Jau līdz ar pirmajām uzstāšanās reizēm Viljamss tiek pie sava jaunā vārda – Vailds Bils, no vārda „mežonīgs”. Uz parasto mazo sastāvu fona jaunizceptā ansambļa skanējums patiesi ir „mežonīgi graujošs”…

      Neskatoties uz gados jaunāku ērģelnieku panākumiem, Vailds Bils Deiviss līdz pat pēdējām dzīves dienām bija aktīvi muzicējošo mākslinieku vidū. Koncertdarbība Amerikā tika apvienota ar daudzkārtēju viesošanos iemīļotajā Eiropā, kur publikas neviltotā mīlestība ļāva arī cienījamā vecumā sniegt klausītājiem īsta džeza priekšnesuma neatkārtojamo sajūtu.