Ja kādam vārdu salikums Bernts Rozengrēns (Bernt Rosengren) neizsaka neko, tas nozīmē, ka šis kāds nekad nav dzīvojis Zviedrijā, jo arī šodien Rozengrēns joprojām ir Zviedru tenorsaksofonists numur viens. Zviedrijas vecākais džeza žurnāls „Orkesterhunālen”, kurš iznāk kopš 1933. gada, ir iedibinājis ikgadēju balvu „zelta disks”. Pirmo reizi tā tika pasniegta 1954. gadā un to saņēma baritonsaksofonists Lars Gullīns. Vienīgais, kurš „zelta disku” saņēmis piecas reizes, ir Bernts Rozengrēns.

Bernts Rozengrēns ir dzimis Stokholmā pašā Ziemassvētku priekšvakarā 1937. gada 24. decembrī. Pirmās profesionālās uzstāšanās saistās ar darbību ansamblī „Džeza klubs ‘57”, tas tātad bija 1957. gads un Rozengrēnam toreiz bija apritējuši tikai 19 gadi. Divus gadus vēlāk – 1959. gadā, jaunais saksofonists jau tika sūtīts reprezentēt Zviedru mūziķus prestižajā Ņūportas džeza festivālā Amerikā.

Tolaik, 50. gadu beigās – džeza pasaulē modē bija kūldžezs, jeb mūzika no rietumu krasta, ar to, protams, domāts Amerikas rietumu krasts. Tenorsaksofonista ideāls skaitījās Stens Gecs. Tā vietā Bernts Rozengrēns izvēlējās spēlēt hard bop, mūziku, kas vairāk sakņojās blūza, gospeļu un rhythm and blues tradīcijās. Drīz vien viņam Zviedrijā radās daudzi sekotāji.

1961. gadā Rozengrēns kopā ar komponistu Kšištofu Komedu piedalījās poļu džeza festivālā „Jazz Jamboree”. Tūlīt pēc festivāla Kšištofs arī raksta mūziku režisora Romāna Polanska debijas filmai „Nazis ūdenī”, kas iznāca uz ekrāniem 1962. gadā. Un tenorsaksofonu šajos skaņdarbos spēlē neviens cits, kā Bernts Rozengrēns.