1967. gadā vēl neviens neko nezināja par džezroku, jo tāds vienkārši nebija izdomāts. Bet tad nāca grupa Blood, Sweat & Tears, un mūzikas zintnieki varēja aizgūtnēm sludināt, ka tapis jauns mūzikas stils. Šogad grupa atzīmē 50. dzimšanas dienu.

Blood, Sweat & Tears, jeb vienkārši BST aizsākumi meklējami 1967. gada jūlijā Ņujorkas pilsētas klubos. Galvenais topošās grupas dzinējspēks bija multiinstrumentālists un dziedātājs Els Kūpers, kurš vēl divus gadus iepriekš spēlēja grupā Blues Project. Viņam bija divi nākotnes mērķi – vispirms sapelnīt naudu, lai varētu pārcelties uz Londonu un tad tur uzsākt pavisam ko nedzirdētu mūzikas laukā.  Kūpera elks bija džeza orķestra vadītājs – trompetists Mainards Fergjusons, un viņa sapnis bija izveidot rokgrupu, kur pūšamajiem instrumentiem būtu tāda pati loma kā ģitārai, un džeza elementiem būtu atvēlēta vieta tikpat, cik rokmūzikai, respektīvi - kaut kas pa vidu starp Džeimsu Braunu un Kauntu Beiziju.

Tātad, lai sapelnītu naudu, Els Kūpers nolēma savākt Ņujorkā dažus zēnus ar vārdu un nospēlēt kādu pasākumu, kas varētu ienest brangu naudiņu. Kad pēckoncerta eiforijas dūmi izklīda, izrādījās, ka naudas Londonai vienalga nepietiek, toties tepat daži vīri ir ļoti ar mieru spēlēt kopā ar Kūperu.

 Vispirms jau tas bija basists Džims Fīlders no Buffalo Springfield, tad vecais čoms – ģitārists Stīvs Kacs no Blues Project un pie bungām - savukārt Kaca paziņa -  Bobijs Kolombi.

Nu un, protams, spēcīgā pūtēju grupa – Freds Lipsiuss, kurš ne tikai lieliski spēlēja saksofonu, bet arī prasmīgi aranžēja, trombonists Diks Haligens, kurš spēlēja arī daudzus citus instrumentus un labi orientējās arī klasiskajā mūzikā, bet trompetistu Džerija Veisa un Rendija Brekera vārdi jau runāja paši par sevi.