Kuplu, melnu matu ērkulis, zaļganu acu skatiens, kas atspoguļoja bezkaunīgu vīrišķību, atbruņojošas bedrītes vaigos, jauneklīga stāja, un kaut kas no tā nedaudz vecmodīgā stila, kas skaitījās elegants visa pagājušā gadsimta garumā. Un vēl tāds sīkums – viņš mācēja dziedāt. Tāds bija Saša Distels. Viņu varēja mīlēt, viņu varēja ienīst, bet neviļus viņš bija kļuvis neklātienē vai par katras franču ģimenes locekli un ne tikai franču…

17 gadu vecumā Saša Distels bija viens no daudzsološākajiem franču džeza ģitāristiem. 19 gadu vecumā tika atzīts par labāko. 1953. gadā Sašam vēl nebija apritējuši 20 gadi, rūpes par viņu uzņēmās onkulis Rejs un piedāvāja turpināt apgūt arodu un reizē angļu valodu vispirms Ņujorkā, pēc tam Londonā. No pirmās Distels atgriezās pilns iespaidu, otrā pilsēta viņu atstāja diezgan vienaldzīgu, lai kā nebūtu – viņš bija pavadījis lielisku laiku kopā ar laimīgākajiem cilvēkiem pasaulē – džeza mūziķiem… un viņš bija viens no tiem.

Francijā Saša Distels atgriezās 50. gadu vidū. Pagaidām viņš dziedāja pavisam reti, spēlēja – ļoti daudz, iemīlējās – vēl biežāk. 1958. gadā veselu mēnesi no gandrīz visu franču preses izdevumu vākiem nenozuda mūziķa fotogrāfijas. Iemesls – romāns ar pašu Bridžitu Bardo. Jaunajam siržu lauzējam nebija nekas pretim uzvaru sarakstam, kurā jau atradās tādu slavenību vārdi, kā Žiljeta Greko, Žanna Moro un daudzas citas, pievienot vēl arī Bridžitas iniciāļus. Neko nopietnāku – proti – precēties – Saša gan nevēlējās, tādējādi saņemot vai no puspasaules publisku neizpratni un nosodījumu…

Toties pirmā dziesma, pateicoties kurai Sašu ievēroja, bija „Bridžit” – veltījums Bridžitai Bardo. Skaņuplates apvāku rotāja lielisks pāra foto.