Pagājušā gadsimta 50. gadu beigās itāliešu populārajā mūzikā notika īsta revolūcija. Uz skatuves uznāca jauna mūziķu paaudze – tā saucamie „kantautori” jeb "dziesminieki", kas piedāvāja radikāli atšķirīgu pieeju dziesmai. Kantautori paši rakstīja mūziku, vārdus un paši arī izpildīja sacerēto.

Lai iegūtu priekšstatu, cik nozīmīga bija jaunā pieeja dziesmai, pietiek kaut vai atcerēties, kā norisinājās pats pirmais Sanremo festivāls 1951. gadā. Visas pieteiktās 20 dziesmas izpildīja tikai divi solisti un viens duets. Kaut kas neiedomājams mūsdienās.

Kopš 1958. gada Sanremo festivāla kantautoru daiļrade kļuva par fenomenu, ar kuru nācās rēķināties. Toreiz pirmo vietu ieguva vīrs vārdā Domeniko Muduņjo un pavēra ceļu uz panākumiem veselai rindai dziesminieku: Džino Paoli, Lučo Dalla, Paolo Konte, Eross Ramacotti, Cukero un daudziem, daudziem citiem, bet pirmais tomēr bija Domeniko Muduņjo – dziedātājs, aktieris, komponists un dzīves beigās pat aktīvs sabiedriski – politiskais darbinieks.