Raidījumā Septiņas dienas Eiropā vērtēsim, kā mainījusies Austrumu partnerības un Eiropas Savienības kaimiņattiecību politikas stratēģija un jēga kopš būtiskajām pārmaiņām pasaules politikā. Kopš Ukrainas konflikta sākuma un attiecību noārdīšanās ar Krieviju, kopš Sīrijas konflikta uzliesmojuma un Islāma valsts parādīšanās uz Tuvo Austrumu skatuves. Vai 2003. gada uzstādījumi vairs ir  aktuāli?  Apspriedīsim arī gatavošanos maijā Rīgā gaidāmajam Eiropas Savienības Austrumu partnerības samitam un to, vai esošajā ģeopolitiskā situācijā būtu jāmaina Austrumu partnerības un Kaimiņattiecību politikas stratēģija. Viesis studijā: Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andrejs Pildegovičs.

Rubrikā "Viedokļi": Pēdējo nedēļu traģēdijas Vidusjūras ūdeņos kārtējo reizi pierādījušas Eiropas Savienības impotenci un nespēju tikt galā ar jautājumiem, kas skar aizvien pieaugošās nelikumīgo bēgļu straumes pāri ES dienvidu robežām.

Vairākas Eiropas valstis ir iebildušas pret glābšanas operāciju paplašināšanu, jo bažījas, ka tas mudinās arvien lielākam skaitam bēgļu doties labākas dzīves meklējumos uz Eiropu. Taču cilvēktiesību aizstāvju organizācijas „Amnesty International” pārstāve Karla Maklārena skaidro, ka „meklēšanas un glābšanas operācija nemudina šeit ierasties arvien lielākam cilvēku skaitam. Cilvēki šķērso Vidusjūru, jo viņi bēg no konfliktiem, nabadzības un vajāšanas. Viņi riskē ne jau dēļ kaut kādām nelielām cerībām - izglābs viņus vai nē".

Tieši kopš pērnā gada nogalē beidzās iepriekšējā glābšanas operācija – ir novērota pastiprināta bēgļu ierašanās. Tas nozīmē, ka meklēšanas operācijas neīstenošana nekalpos kā preventīvs līdzeklis, jo pat ar visu meklēšanu, šobrīd irlielāks mirušo skaits.

Čehijas un Polijas premjerministri uzskata, ka Eiropas Savienībai vajadzētu drīzāk koncentrēties uz krīzes apkarošanu Lībijā, kas ir pamatā pašreizējām jūras migrācijas problēmām. 

Arī vadošais cilvēku kontrabandists, kurš no Zuvaras, Lībijā organizē 60 procentus bēgļu braucienu – intervijā britu laikrakstam „The Guardian” pauda, ka tikai infrastruktūras uzlabošana un papildus palīdzība etniskajām minoritātēm Āfrikā var mazināt patvēruma meklētāju skaitu Eiropā. Vīrietis noraidīja Eiropas līderu ieceri ierosināt kontrabandistu kuģu sagūstīšanu un iznīcināšanu. Viņaprāt, Eiropas jūras flotes nespēs tikt galā ar kontrabandistu tīklu.

Pat, ja Eiropas jūras operācijās izdosies izglābt lielāko daļu imigrantu, joprojām neatbildēts paliek jautājums, ko darīt ar bēgļiem pēc viņu nokļūšanas Eiropā.

Eiropas Savienības kaimiņattiecības: situācijas, stratēģijas, mērķi

Kad, pirms pāris nedēļām ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs Barselonā piedalījās neformālajā Eiropas Savienības un Dienvidu kaimiņu - Alžīrijas, Tunisijas, Palestīnas, Libānas, Ēģiptes, Jordānijas, Izraēlas - ārlietu ministru sanāksmē, lai pārrunātu Eiropas kaimiņpolitiku no Dienvidu kaimiņu perspektīvas, ministrs pauda pārliecību, ka kaimiņpolitikai ir jāsaglabā prioritāra nozīme ārējās attiecībās, kurai ir jābūt vienotai un ar ilgtermiņa stratēģiju.

Savukārt, runājot par Austrumu partneriem kaimiņattiecībās, pagājušo pirmdien Edgars Rinkēvičs intervijā LTV pastāstīja, ka Luksemburgā notiekošajā ES ārlietu ministru sanāksmē sākts apspriest maijā plānotā Rīgas samita deklarācijas tekstu.

„Ambīciju līmenis nav samazinājies. Protams, apspriežot teksta projektu, pirms to iesniegt mūsu partneriem, bija daudz un dažādi viedokļi. Jo ir 28 dalībvalstis. Mums izdevās saglabāt esošo ambīciju līmeni, tanī pat laikā tālāk runājot par to, kas būs turpmākie gadi Austrumpartnerībā, būs vēl ļoti daudz jāstrādā. Daudz būs jāstrādā pie tā, lai saskaņotu gan ES dažādos viedokļus, gan Austrumpartneru – Ukrainas, Gruzijas, Moldovas vēlmi pēc ciešākas sadarbības ar ES,” norāda Rinkēvičs.

Austrumu partnerības un ES kaimiņattiecību politikas stratēģija un jēga ir mainījusies kopš Ukrainas konflikta, attiecību saasināšanās ar Krieviju. Arī Sīrijas konflikta uzliesmojums, un Islāma valsts parādīšanās uz Tuvo Austrumu skatuves, ir mainījis situāciju. Tālab rodas jautājums, vai 2003. gada uzstādījumi ES kaimiņpolitikas stratēģijā joprojām ir aktuāli? To, ka valstīm ir dažādas intereses un vajadzības, arī mērķi un situācijas – krasi atšķirīgas – norāda arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Diāna Potjomkina, kura atzīst, ka pārmaiņas briest jau ilgāku laiku un situācija Ukrainā un Dienvidkaimiņu valstīs kalpo tikai kā katalizators.

„Eiropas Savienība sāk apzināties, ka tās sešpadsmit valstis, kas ir Eiropas kaimiņattiecību politikā, ir ļoti dažādas un arī Austrumpartnerības sešas valstis ir ļoti dažādas. Tām ir fundamentāli atšķirīgas vēlmes, ko tās sagaida no ES, ko tas ir gatavas dot, kāda ir viņu pašu iekšpolitiskā starptautiskā situācija. Piecām no tām ir iesaldētie konflikti. Baltkrievijai – nav, tā daudz ciešāk sadarbojas ar Krieviju. Ekonomiskā situācija ir loti dažāda. Moldovu un Azerbaidžānu nevar salīdzināt. Ukraina, Gruzija, Moldova ir daudz aktīvākas ceļā uz reformām kā pārējās trīs valstis. Līdz ar to apziņa šobrīd ir, ka Austrumpartnerības poltikā ir jāievieš diferenciācijas princips, kas nozīmē, ka mēs katrai valstij meklējam pēc iespējas individuālāku pieeju,” vērtē Potjomkina.

Situāciju saasina arī tas, ka patlaban ES tikai nedaudzas valstis atbalsta Savienības paplašināšanos, arī Eiropas Komisija to neatbalsta tuvāko piecu gadu laikā. Par tā dēvējamo Eiropas perspektīvu Rīgas samitā runāt nevarēšot, jo ne paši partneri tam ir gatavi, ne ES valda vienprātība. Eksperti norāda, ka pagaidām - tuvākā nākotnē neviena no sešām austrumu valstīm par ES dalībvalsti nekļūs.

Runājot par citiem mērķiem, intervijā LTV ministrs Rinkēvičs sacīja, ka ir iespēja pavirzīties vīzu liberalizācijas jautājumā, taču joprojām aktuāls ir temats par kritēriju izpildi Ukrainai un Gruzijai. Kā būtisku problēmu ministrs akcentēja arī ES nespēju paraudzīties uz kaimiņpolitikas problēmu plašāk. Vienlaikus ministrs arī atzīst, ka Eiropas Savienībā  pastāv  politiskā izpratne, ka tomēr ir jāveido attiecības ar Austrumpartneriem, koncentrējoties, piemēram, uz reālu palīdzību jau noslēgto līgumu īstenošanā. Rinkēvičs nosauca Moldovu kā labu paraugu. Kopš Asociācijas līguma noslēgšanas Moldovai eksports uz Eiropas Savienību no 1.septembra ir pieaudzis par 20%, kas parāda, ka šādi līgumi darbojas, veicinot valsts ekonomisko izaugsmi. Turklāt būtisks jautājums ir arī par vīzu liberalizāciju, ko plānots apspriest Rīgas samita laikā.

Eiropas Politikas centra analītiķe Amanda Pola intervijā raidstacijai "Euranet Plus" atgādināja, ka Austrumpartnerība pirms pērnā gada Ukrainas krīzes nekad nav bijusi ES prioritāte, tāpēc vēl jo vairāk – Savienībai  būtu jārīkojas aktīvāk un pārliecinošāk.

„Es neredzu nevienu politisko gribu no ES kopumā, lai izdarīto ko vairāk par to, kas jau ir paveikts. Es domāju, ka nelieli soļi uz priekšu, piemēram, padarot ātrāku Ukrainas un Gruzijas iespēju saņemt bezvīzu režīmu, būtu ļoti pozitīvi. Es nedomāju, ka pašreizējā humanitārā krīze Ukrainā ir jāizmanto kā šķērslis, lai palēninātu šo procesu, jo palēninot šo procesu, tiek nodota ļoti nepareiza ziņa Kremļa vīriem. Tā rada viņiem iespaidu, ka tad, kad viņi izdara spiedienu pret ES, ES nerīkojas viņiem pretī,” atzīst Pola.

Patlaban ES kaimiņu politikai ir izaicinājumi gan Ziemeļāfrikā, gan Austrumeiropā, taču vēl pirms 12 gadiem, kad tapa kaimiņattiecību projekts, netika paredzēts, ka 2014. gadā izveidosies Krievijas un Ukrainas konflikts, kā arī tiks piedzīvotas „arābu pavasara” sekas, nemieri un imigrācija. Tāpēc ar lielu interesi tiek gaidīts Rīgas samits, kas varētu būt zīmīgs, jo ir nākamais pēc iepriekšējā samita Viļņā, kurā Ukraina pēdējā brīdī atteicās parakstīt asociācijas līgumu, kas noveda pie Eiromaidana protestiem un kara Austrumukrainā.