Apbrīnojama daudzbērnu ģimenes mamma

Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

"Māte - tā dzīvība, gaisma, tā saulīte / Tā mīlestība, svētība - tā Dievmāte. / Tā upuris, pašaizliedzība, kustība, gādība. / Tā patvērums bēdās, tā drošība," tā mammai veltīto dzejoli iesāk Dzidra Bruzgule. Raidījumā Ģimenes studija, gaidot Mātes dienu, pārlapojam konkursam atsūtītās vēstules, paziņojam balvu ieguvējus un uzklausām pārdomas un pieredzes stāstus. Ceturtdien saruna par tematu "Apbrīnojama daudzbērnu ģimenes mamma". Latvijā ir daudz apbrīnojamu daudzbērnu ģimeņu mammu. Trīs no viņām - finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola, televīzijas raidījumu vadītāja Evelīna Strazdiņa un vienkārši daudzu bērnu mamma Una Gavare ciemojas Ģimenes studijā.

Es no viņas mācos

(Vitas vēstule)

Ir Ādažos kāda patiesi apbrīnojama daudzbērnu ģimenes mamma - Karīna Ceriņa. Jo vairāk viņu pazīstu, jo vairāk apbrīnoju: viņas kluso mieru un iekšējo spēku, kas ir kā mūžīgais dzinējs. Viedo prātu un patiesi dziļo beznosacījumu mīlestību. Trauslo smalko stāju un neizsmeļamo izturību. Kur tas viņā rodas un kā atjaunojas?

Viņa paspēj četras meitas uz mūzikas skolu izvedāt, uz tenisa treniņiem , uz baseinu, uz skrituļošanu, uz skriešanu....un vēl pati mācās. Es apbrīnoju viņu! Es baudu viņas klātbūtni un kopā būšanu!

Es pateicos par to, ka daļa no viņas sirds siltuma un starojuma tiek arī mūsu dēlam Kristeram, kas ir Karīnas krustdēls. Es mācos no viņas ik mirkli, kā dzīvot, kā vēl labākai mammai būt!

Paldies, mammu un tēti, par priecīgās sirds „brillēm”

(fragmenti no Elīnas Ģipsles vēstules)

Mani vecāki, Augustīns un Justīne (tagad Slišāni), apprecējās, kad mamma bija vēl pavisam jauna. 18 gadi. Bērni dzima viens pēc otra, no kuriem pēdējie bija dvīņi. Ģimenē mēs bijām četras māsas un viens brālis.

Tikai tagad, kad pati jau esmu trīs bērnu mamma, saprotu, ko maniem vecākiem prasīja audzināt piecus! Kad biju mazāka, biju bēdīga un dusmīga par daudzām lietām, kuras šķita netaisnas. Kaut vai tāds sīkums, ka man visu laiku jānēsā lielāko māsu drēbes. Jādala istaba ar kādu, kurš mani kaitina. Vasarās jāravē, jāvāc siens vai jādara vēl kaut kas, ko, šķiet, citiem bērniem nevajadzēja darīt. Un vēl citas „netaisnības”, kas bērniem šādā vecumā šķiet tik nepieņemamas. Tā dzīvē notiek, ka grūtākās lietas beigu beigās šķiet vērtīgākās. Tikai tagad, pieaugušā vecumā, saprotu, ka tas man ir daudz ko mācījis.

Atceros mammas šņukstus, kad viņa mizoja kartupeļus mums visiem. Es to redzēju un sapratu, ka viņa ir bēdīga. Par ko? Par dzīves „maizes garozu”, kas katram mums jāpiedzīvo. Par to, ka jānoliek sevi malā, lai dzīvotu vēl pieci un vēlāk arī viņu bērni.

Patiesībā, katrai tās paaudzes mammai varētu uzcelt pieminekli. Lai atcerētos. Par to, ka viņas audzināja bērnus tajos laikos, kad vēl nebija automātisko veļas mazgājamo mašīnu. Kad veļas mazgāšana mammām prasīja vienu vai divas veselas dienas. Kad nebija vienreiz lietojamo autiņbiksīšu. Kad nebija arī piena maisījumu klāsts un bērnu piebarošanas ēdiena pieejamība. Es dzirdu šodien jaunās mammas sūdzamies par rutīnu, par ikdienas pienākumu atkārtošanos. Par to, ka nav „laika sev”. Kāds laiks sev bija tā laika mammām? 

(..) Mamma ar tēti strādāja kolhozā, vēlāk mamma par veikala pārdevēju un tētis par smagās mašīnas vadītāju, saimniecības pārzini vietējā vidusskolā. Bet mums viņi vienmēr ir bijuši mamma un tētis, nevis strādnieki, un tāpēc sevišķs prieks, ka neskatoties uz šīm ikdienas grūtībām, lai visi ģimenes locekļi būtu elementāri apģērbti un paēduši, paldies maniem vecākiem par mācību, ko mācījis ir arī Sālamans: „Priecīga sirds dziedina vainas, bet sagrauzts gars izkaltē kaulus.” (Sālamana pamācības 17:22) Šī ir viena no vērtīgākajām mācībām, ko cilvēks var iemācīties savā bērnībā. Mana mamma un tētis gandrīz vienmēr bija priecīgi, jokojās, smējās, dziedāja un dungoja dziesmiņas. Atceros, kā ik rītu, kad bija jāiet uz skolu, mēs, bērni, vēl gulējām, bet tētis katru (!) rītu dziedāja jautras dziesmiņas, bet mamma viņu kušināja, teikdama, lai ir klusāks, jo mēs vēl guļam. 

Paldies jums, mammu un tēti, par šīm priecīgās sirds „brillēm”, caur kurām uz dzīvi skatos joprojām.

Manu mīļo māmulīt!

(Elīnas vēstule māmiņai)

Es zinu, ka nekad tev neesmu varējusi pateikt paldies. Jo dziļākās jūtas mūsu ģimenē mēs katrs esam paturējuši pie sevis. Šī vēstule ir mans paldies tev par manu audzināšanu. Es esmu tava otrā meitiņa. Man māsiņa ieradās pie tevis, kad tev bija 28 gadi. Es pie tevis attecēju pēc gadiņa, bet mans brālītis dienas gaismu ieraudzīja piecus gadus vēlāk. Tie bija 80. gadi, kad radīt trīs bērnus nozīmēja to pašu, ko mesties ūdenī, neredzot pretējā krasta līniju. Bet tu biji drosmīga un es ar tevi tādu lepojos.

Ir dažas epizodes, kuras es tev gribu atgādināt, jo tās manā atmiņā palikušās dzīvas un es tajās smeļos spēku grūtos dzīves brīžos. Tev tie tolaik bija lieli pārdzīvojumi nezināmā priekšā. Man kā bērnam tie nešķita būtiski, bet tagad es uz tiem raugos ar mammas acīm un tevi apbrīnoju par uzņēmību un nepagurstošu spēku.

Vai atceries, kad tu agros rītos steidzies uz vietējo pārtikas veikalu iestāties rindā, lai vēlāk mums varētu izvārīt piena putru, jo gluži vienkārši pievestais piena pudeļu skaits varēja būt par maz visiem piena gribētājiem.

Tāpēc bija jāiemanās laikus ieņemt rindu, jo piens bija svarīgs ikdienas pārtikas produkts. Ikdienišķā miežu putra pat kādu laiku bija vienīgais izdzīvošanas režīms.

Tētis kādu laiku peļņas nolūkos bija devies Krievijas virzienā, un tu paliku viena ar trim mazām čāpstošām mutītēm, un tā nebija joka lieta. Es zinu, ka tu ļoti pārdzīvoji, ka mums tik vienveidīga pārtika. Pie tam tajā laikā vēl dramatiski kritās naudas vērtība.

Bet zini, manu mīļo māmuliņ, es gribu tev pateikt, ka es par to tolaik it nemaz nebēdāju. Mani vairāk interesēja rotaļas pagalmā un putras veids bija stipri vienaldzīgs, ja vien es atkal varēju tikt pie rotaļu biedriem. Vai atceries, ka tu mūs sūtīji labākajās Rīgas skolās, kas atradās tālu jo tālu Rīgas otrā malā. Man bija tik grūti katru rītu sešos celties, lai pēc nepilnas stundas jau sēstos vilcienā un trauktos tālumā, bet tu kā pelīte cēlies vēl agrāk un sagatavoji brokastis, lai mēs varētu pagulēt pēc iespējas ilgāk. Tavs mērķis bija dod mums iespēju mācīties pēc iespējas labākā skolā, tu nežēloji ne savu laiku, ne spēkus, lai katru dienu mērotu divu un vairāku stundu garo ceļu, lai mūs pavadītu. Kas gan tagad spētu saskaitīt tās stundas, ko tu varēji veltīt pati sev. Un vēl vairāk, tu neapmierinājies tikai ar parasto skolu. Cik gan pulciņos es esmu darbojusies, gan dejojusi, gan dziedājusi, gan slidojusi, līdz apstājos pie mākslas skolas daudzu gadu garumā.

Un kas gan rūpējās, lai mēs tumšos vakaros droši varētu nokļūt mājās? Jā, atkal tu un tētis. Paldies par tavu laiku, mūsu izglītība un pulciņi bija līdzekļus paģēroši un nauda tev tam vienmēr bija atlicināta. Man nebija tante Amerikā un līdz ar to nebija rozā pildspalvas, džinsas un krutākā matu gumija klasē, bet bija viss cits. Cik daudz gan tu esi sevi esi liegusi, domājot par mūsu vajadzībām. Paldies par to.

Vai atceries tos garos vakarus, kad noliekot mūs visus trīs gulēt, tu aiztaisīji mūsu durvis un pati devies strādāt uz blakus istabu. Tu biji izkārtojusi dzīvi tā, lai audzinot un kopjot mūs, tu varētu strādāt mājās. Tavs darbs bija šūšana, un naudiņu tu nopelnīji tik, cik daudz biji sašuvusi. Bez gala skaisti bija tavi darinājumi, bet mūsu iztika bija tavu miega stundu cenā.

Mani kā bērnu nomierināja apziņa, ka tu esi tepat aiz sienas, dzirdama un pasaucama. Un šujmašīnas klaboņa bija jaukākā miega dziesma.

Paldies par negulētajām stundām daudzu nakšu garumā. Es zinu, ka reizēm tev noritēja asara pār vaidziņu dēļ raizēm par mums. Es nevilšus to esmu redzējusi. Es nevilšus to esmu redzējusi. Paldies arī par tavām asarām.

Tagad mēs esam izauguši un tavs piemērs kalpo mums, jo citas pieredzes mums jau nav. Bet tā ir brīnišķīga pieredze. Tu biji un esi labākā mamma pasaulē, mana mamma. Tagad jau ir vēls vakars, mans vienīgais bērniņš ir saldi aizmidzis un es varu atlicināt brītiņu, lai tev uzrakstītu šo vēstulīti. Brītiņš nav gars, man jādodas savā gultiņā atpūsties, jo rīt es savam bērniņam būšu vajadzīga ar visu savu nedalītu uzmanību un mīlestību. Paldies par tavām sastrādātajām rokām, paldies par grumbām vaigos. Tavs piemērs dod man spēku būt par mammu. Es ceru, ka manam bērniņam būs brālītis vai māsiņa, vai pat abi divi, jo mana lielākā bērna laime bija spēlēšanās kopā ar brāli un māsu. Pateicoties tev, es biju bagāta, es esmu bagāta, un es esmu drosmīga dzīvot šodienā un nākotnē.

Māmiņu dienā

(šo dzejoli Austra Ālmane velta savai māmiņai Olgai Zemturei)

Māmiņ, šodien tava diena / Un man ļoti gribas tevi sumināt. / Pieglaust vaigu tavam vaigam, / Mīļās rokas, balto galvu noglāstīt, / Paldies par labo sirdi pasacīt.

Tikai šodien sirdī smeldze, / Nevaru to vārdos izsacīt. / Nav vairs man kam pieglaust vaigu, / Nav kam skumjas izstāstīt, / Nevaru tev paldies pasacīt.

Māmiņ, šodien tikai kapu kalnā / Varu tavu svētku ziedus nolikt, / Asras slacīt baltā kapu smiltājā. / Varu tev uz tālo debess malu / Pateicības vārdus sūtīt.

Par savu mīļo mammuci

Ilgas Rubenes vēstule

Bija grūti pēckara kolhoza laiki. Bet mana mīļā, čaklā, labā un ļoti darbīgā māmiņa prata mūs visus apģērbt, paēdināt un izskolot. Atceros kolhozā toreiz tikai reizi gadā maksā algu. Cik savā dārziņā izaudzēja, tik arī bija jāiztiek. Arī gotiņa deva pieniņu.

Mammīte bija dzimusi Latgalē un bija ļoti ticīga. Uz Aglonas baziliku gāja kājām. Dzīve viņu aizveda uz Madonas pusi, kur mēs visi - Dzintars, Velta, Ilga, Aina, Līga, Jānis, Imants un Ieva – esam dzimuši.”

Viņa mani iedvesmo

(Annas Runčes vēstules fragmenti)

Gribu pastāstīt par mammu, kas mani un daudzas citas mammas visā Latvijā ļoti, ļoti iedvesmo. Tā ir trīs bērnu mamma Ieva Knāķe-Milberga. Ievai ir divas meitiņas un dēliņš. Ieva meiteņu pirmajā dzīves gadā rakstīja par to, kā iet ar dvīnēm, žurnālā “Mans Mazais” - mēs daudzas mammas tik ļoti iedvesmojāmies no tā, cik nepiespiesti, veselīgi "vēsi" un praktiski Ieva kā mamma pieiet bērnu jautājumiem. Ar tādu sirsnību un vienlaicīgi - “neiepringstot”.

Skatoties uz viņu, sapratu, ka ar manu vienu bērnu man nav ko čīkstēt. Ar dvīnēm opā un puiku pie rokas viņa viena gāž kalnus!

Un kas vēl vairāk fascinē - bērnu audzināšanu Ieva apvieno ar Prāta Vētra menedžementu, darbojās arī Dinamo Rīga, lasa studentiem lekcijas par sabiedriskajām attiecībā un vēl ikdienā strādā reklāmas aģentūrā. Kā to visu var paspēt ar trīs bērniem, es nesaprotu?! Iedvesmojoši! Pati Ieva reiz savā Instagram rakstīja, ka bērni laiku neatņem, bet dubulto un iedvesmo.

Saprast māmuliņu

(fragmenti no Dzidras Bruzgules vēstules)

No šodienas dzīves pieredzes skatu punkta redzam un apzināmies, ka otru cilvēku, arī māmuliņu pilnīgi novērtējam, tikai tad, kad viņas vairs nav, kad tā ir citās dimensijās. Un īsti saprotam arī tikai tad, kad ikviena pati esam mammas, vecmammas lomā.

Manā bērnībā, tajos skaudrajos, bargajos kara un pēckara gados - ģimenei tas bija skarbs nevis dzīvošanas, bet izdzīvošanas laiks. Māja bija pilnīgi nopostīta un nebija kā tagad, tādas liekas mīlināšanās, apkampienu, buču – tas viss bij svešs. Arī mammu satikt nācās reti, tikai rītos un vakaros. Mamma vienmēr bija darbos gan mežā, gan siena pļavā, gan kolhoza tīrumos, gan savos dārzos. Mēs, bērni, arī es, visu bērnību cauras vasaras valdījām kolhoza govju ganāmpulku. Lai ļautu ganiņam ilgāk pačučēt saldo miedziņu, dažreiz mamma govis no fermas izdzina ganībās, tikai tad piecēla. Tā bija rūpju, gādības, mīlestības valoda bez vārdiem, kura silda sirdi vēl šodien. Spilgtākais mirklis no mammas kurioziem. Liela siena šķūņa remonts - pieslietas kāpnes, aptuveni trīs gadus vecā mazmeitiņa Vita uzkāpusi jumta korē, jāteniski sēž. Apmēram 66 gadus vecā vecmāmiņa ieraudzījusi un gandrīz sirds apstājusies, mazmeitiņu slavinādama, kāpusi tai pakaļ, un abas laimīgi tikušas atpakaļ lejā.

Mūsu mamma ir Sniegbaltīte!

Septiņu bērnu mammas Inas Šulginas stāsts par savu skolēnu mammu - brīnišķīgu, trauslu, vienkāršu, mīļu un vajadzības gadījumā skarbu sieviete, kura viena pati audzina savu bērnu pulciņu.

Šis stāsts ir par jauku mammu Tatjanu Turčanu, kura dzīvo Vītiņu pagastā, Auces novadā.

Tas bija parasts skolas rīts, kad septiņos piebrauca autobuss ar attālākajiem skolēniem. Kā zirņi bleķa krūzītē birstot, tie piepildīja visu ar pazīstamu troksni un skola atdzīvojas. Lēnām gatavojos nodarbībai. Te galvu pabāž gaišmatains matu ērkulis un satraucies paziņo:” Zini skolotāj, mūsu mamma ir Sniegbaltīte!” Ieskrien vēl puikas, cits par citu garāki. “Jā, mūsu mamma ir Sniegbaltīte!” Izbrīnījusies skatos priecīgajās, nedaudz satrauktajās sejās. “Jā, mums šonakt piedzima brālītis. Tagad mēs esam septiņi un mūsu mamma ir Sniegbaltīte.”

Seši puikas, ikdienā ne no tiem vieglākajiem, draiski, dauzonīgi, bremzējami, bet viņiem mamma SNIEGBALTĪTE. Tas skanēja tik patiesi un mīļi.

Nu visi puikas jau lieli. Mācībās gāja kā nu gāja, bet sportisti un strādnieki uz goda. Sniegbaltītes vārdu mamma valkāja īsu brīdi, jo beidzot ģimene sagaidīja arī māsiņu.

Labākā viņiem

(Fragmenti no Ingas Dzērves vēstules)

Ko vispār nozīmē būt par apbrīnojamu daudzbērnu ģimenes mammu? Es reizēm pati sev to jautāju, jo būt apbrīnota es nevēlos, es vēlos būt tikai pietiekami laba mamma saviem bērniem, lai gan viņi tomēr saka - esmu labākā. Labākā viņiem. Līdz ar to, te nonākam pie atziņas - nevienam nekas nav jāpierāda.

Ingas Dzērves ģimene

Lielā ģimenē - lieli izaicinājumi. Mans izaicinājums ik dienas ir izdzīvot dienu mierīgi, sagaidīt vakaru bez apsārtušām acīm un nolikties gulēt bez drebinošās sajūtas “tūlīt kāds celsies”. Tas tā, pasmaidīšanai. Patiesībā lielākais izaicinājums ir prast noturēt ģimeni formā, pieņemt vienam otru, lai arī kas notiktu, un darīt visu tā, lai pat pēc neilga laika sprīža varētu tomēr ar gandarījumu atskatīties uz paveikto bērnu labā.

Ziniet, kas ir lielākā dāvana lielā ģimenē? Jaukākais vienmēr ir dzirdēt “mammīt, es tevi ļoti, ļoti mīlu” un to patiesi arī just, neatkarīgi no bērnu skaita.