Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.


Šoreiz Ģimenes studijas Mātes dienas nedēļas sarunu cikla tēmas virsraksts ir "Es nevaru būt mamma, bet es negribu būt mamma". Par to, kā jūtas sieviete, kura ļoti vēlas, bet nevar laist pasaulē mazuli, un par izvēli, nekad neauklēt savu bērnu, raidījumā sarunājas ārste-psihoterapeite Gunta Andžāne un projekta “Glābējsilīte” vadītāja Latvijā Laura Zvirbule. Telefona sarunā uzklausām mammu, kura nevarēja būt mamma un cīnījās par to, lai viņai būtu bērni. Sazināmies ar mākslinieci Mētru Saberovu, kura gatavojas beigt mākslas maģistrantūras studijas Londonā. Viņa ir izvēlējusies veikt sterilizāciju, viņai ir nosieti olvadi un sarunā atklāj, ka tā ir racionāla izvēle.

 

Mācos iekrāsot savu kategorisko baltā un melnā dalījumu raibos toņos

Es nekad neesmu sevi iedomājusies kā mammu. Pat bērnības fantāzijās ne – bija tikai sapņu princis, ar kuru es dzīvoju laimīgi. Viss cits vairs nebija svarīgi. Tāpat arī manas domas nemainījās, kad mācījos jau augstskolā un apprecējos, - apkārtējo piebildes man uzdzina šermuļus – “Nu, tagad jau tikai nākamais solis būtu kļūt par mammu”, “Kad tad tev būs?”, “Vai tad neilgojies pēc mazām pēdiņām?”

Kādi bērni? Ko es ar viņiem darīšu? Nekad neesmu ucinājusies ar bērniem. Doma par to, ka man pašai būtu “jāievieš” mazulis, uzdzina tikai lielas bailes, ka murgoju par to, ka man ir piedzimis tik sīks bērniņš, kuru var uzlikt uz plaukstas, un es nezinu, kā viņam pieskarties, lai nesavainotu. Nē, es negribu būt mamma – es neprotu.

Bet gadi gāja un tad, kad mans vīrs ierunājās par bērniem, man vairs nebija kur sprukt, lai gan, patiesību sakot, es šo soli spēru ar aizmiegtām acīm. Un visa grūtniecība bija tāda pati – es darīju visu, ko lika ārsts, bet vienlaikus darīju visu, ko biju darījusi līdz tam. Man bija briesmīga sajūta, ka viss tūlīt būs zudis – mani ieguldītie gadi izglītībā, manas brīnišķīgās sekmes darbā, mani vaļasprieki un visvairāk – manas cerības uz spožo nākotni.

Un vai jūs zināt – es tolaik nevarēju pat iedomāties, ka pēc pāris gadiem būs pavisam citādi. Tagad man ir trīs bērni. Un neviena karjera, nedz vaļasprieks vairs nav pirmajā vietā, jo esmu apjautusi, ka pasaulē ir svarīgas tikai nedaudzas vērtības, pārējās ir izdomātas. Un mācības, ko iegūstu ar saviem bērniem, nekad nebeidzas. Kļūstu viedāka un aizvien esmu spiesta mainīt uzskatus par pasaules kārtību un iekrāsot savu kategorisko baltā un melnā dalījumu raibos toņos. Mācos izprast un pieņemt.

Un vienīgais, ko nožēloju no tā laika, kad negribēju būt mamma – kaut man būtu bijuši bērni agrāk. Jo tad es varētu būt viņiem līdzās šajā saulē daudz ilgāku laiku.

Mamma, kura negribēja būt mamma