Jauka kompānija, kas sniedz labu garastāvokli. Dziedāšana un kopīgā darbošanās dod dzīvei krāsas. Lai būtu ko mazbērniem pastāstīt par Latviju – ir Saldus folkloras kopas “Medainis" sievu atbildes uz jautājumu, kas viņas mudina mācīties dziesmām vārdus, neskaitāmus vakarus veltīt tam, lai šūtu, celotu, austu. Bet šķiet, visas domas vienā veselumā savij dalībnieces Ditas teiktais.

“Man ir bail, ka paliekam par pelēku masu, kas ļoti viegli vadāma, bez savām saknēm. Nāku, jo man ir bail. Es gribu, lai kaut vai tērps, ko taisām, ir ārējā zīme tam, ko sajūtu. Es negribu saplūst ar masu un būt vadāma, jo mēs esam īpaša tauta, gudra un sena tauta. Ar tērpu to parādu uz āru. Tērps, kad to uzvelc, savieno ar to, kas ir bijis sen, kas bijis pareizi. Ir bijusi kārtība. Tagad katram ir savi likumi, pēc kuriem dzīvojam, tad bija kārtība un viens likums, kuram visi pakļāvās. Tas bija lielais pasaules rits, kurā visi bija iekšā, katram bija sava vieta, sava zīme, sava zeme. Tas ir svarīgi,” skaidro Dita.

Saldus folkloras kopa “Medainis” Dziesmu un deju svētkiem gatavojas ne tikai apkopojot un atdzīvinot Lejaskurzemes nemateriālo mantojumu, bet arī pašu rokām darinot 13. gadsimta arheoloģisko tautas tērpu. Ko nozīmē cilvēkam, kurš nav amatnieks un nenodarbojas ar rokdarbiem ikdienā, uzaust un uzšūt tērpu, interesējamies Ģimenes studijā.

“Medaiņa” dalībnieces kopā sanāk Kapelleru namā. Savulaik tā bijusi viena no pirmajām Saldus miesta ēkām, ko cēlusi Kapelleru ģimene. Kādreiz te bijusi aptieka un slimnīca, paši saimnieki dzīvojuši 2. stāvā, tagad Kapelleru nams ir kļuvis par kultūras rezidenci Saldus pilsētā un tajā mājo četras biedrības. Viena no tām - “Kursas vārti”, kas organizē darbnīcas dažādu kultūras mantojuma prasmju apgūšanai, kā arī tās paspārnē radusies folkloras kopa “Medainis”.

13. gadsimta tērpu gatavošanai vasarā gaidāmiem svētkiem “Medaiņa” sievas ķērušas klāt nopietni, un tas nozīmē, ka arī salīdzinoši laicīgi. Viņu mērķis – piedalīties Dziesmu un deju svētku tautas tērpu skatē ar pašu darinātiem 13. gadsimta kuršu arheoloģiskajiem tērpiem. Iepriekšējos svētkos “Medaiņa” sievas piedalījušās ar etnogrāfiskajiem tērpiem. Bijuši 20 dažādi sievu brunči noausti. Šiem svētkiem tērpi top daudz vairāk pašām iesaistoties to darināšanā.

Pirmais posms bijusi materiālu izpēte Latvijas vēstures institūtā – arhīva lietu izskatīšana, fonu aprakstu skatīšana, literatūras skatīšana, arī konsultācijas pie pētnieces Iritas Žeieres. Bet pētīt var bezgalīgi.

Praktiskā darbošanās sākās pagājušajā vasarā, kad cirptas aitas, mazgāta vilna, tad vesta uz Ķoņiem to savērpt. Pēc tam bijusi triju dienu dzijas krāsošanas darbnīca lauku sētā “Puteņi”, izmantojot pašu vāktas melnalkšņa mizas, sīpolu mizas, kumelītes, madaras, dzeltenās ilzītes. Vienīgi mēļā krāsa pirkta internetā. Tagad ir šūšanas, aušanas un celošanas posms. Turklāt visas tērpu detaļas, kas ir jāšuj, tiek šūtas ar rokām, kā jau 13. gadsimtā.

Protams, 13. gadsimta tērps nav iedomājams bez ādas apaviem, tāpēc vēl būs apavu gatavošanas darbnīca, rotas – saktas, gredzeni, aproces un tūkstošiem mazo riņķīšu, kas ieausti villainēs, gan ir rotkaļu darbs.