Labdien! Abas tēmas , par kurām šodien runājāt, man ir labi pazīstamas, jo ir bijusi ilgstoša pieredze. Par bērnu ēdināšanu - Daudzus gadus, strādājot dažādu veidu bērnu ēdināšanas uzņēmumos, gūtas arī dažas vispārīgas atziņas. Pirms daudziem gadiem gadījās neilgu laiku strādāt par šefpavāru arī Ikšķiles skolā. Atminos gadījumu, kad pusdienās bija gaļas tefteļi. Tajā laikā galdi bija uzklāti pirms bērni nāca ēst. Kāds no bērniem, ieraugot tefteli, kas bija gatavots cepaškrāsnī, skaļi iesaucās: "Fui! Šodien pusdienās jēlas kotletes." Patiesībā tas bija normāls teftelis, kuram parasti virspuse ir brūnāka, bet apakšējā gaišāka, jo tos gatavo daļēji sautējot. Acīmredzot, redzamais teftelis bija ielikts šķīvī ar gaišo pusi uz augšu. Dzirdētie vārdi nostrādāja tā, ka daudzi pat neuzdrīkstējās pagaršot ēdienu. Līdzīgi gadījumi citā skolā - kad sautējumam vai citam līdzīgam ēdienam virspusē redzams cepts sīpols - ēdiens paliek neaiztikts, jo tajā ir cepts sīpols. Protams, iespējami arī citi varianti. No kurienes tas rodas? Vai būtu jāizdabā katram muļķim? Daudz kas radies no vārdiem, kurus kāds teicis (iespējams ģimenē), kāds dzirdējis, kāds pieņēmis un nodod tālāk. Kas no tā izriet? Ai, cik uzmanīgam un atbildīgam ikvienam jābūt par vārdiem, izteicieniem, viedokļiem, attieksmēm, pamudinājumiem, MĀCĪBĀM.
Paldies par iespēju rakstīt! Tāpēc labāk izmantoju šo iespēju, lai ierosinātu padomāt par otru tēmu - gatavošanās tuvākajiem svētkiem, kuri tiek saistīti ar Ziemsvētku vecīti vai citā vārdā sauktu neesošu tēlu. Reiz mani lūdza to notēlot. Piekritu to notēlot pavisam maziem bērniem kādā bērnudārzā. Esmu arī skatuves cilvēks un to izdarīt nedz problēmu, nedz grūtību nebija. Beigās kāds no bērniņiem jautāja audzinātājai: "Vai drīkst nobučot vecīti?" Bērni sastājās rindā, lai nofotografētos vai samīļotos...Skatījos uz rindu, kas tuvojās man. Aci pret aci es sajutu tik patiesu uzticēšanos no bērnu puses! Šī patiesā uzticēšanās uzmodināja manu veselo saprātu un sirdsapziņu. Viņi man uzticējās... Bet es biju iekritusi šajā melu sistēmā un krāpu viņus....!
Stāstot par dāvanām, vēstulēm, vecīšiem, santaklausiem, arī par spokiem, velniem, raganām un daudzām citām lietām, mēs melojam. Šo melu dēļ reālajā dzīvē ir notikusi neviena vien traģēdija. Taču par tām neviens nestāsta. Paldies Dievam, līdz manīm nonākuši daži patiesi stāsti.
No visa tā secinu, ka nav labi izmantot bērnu ticību un uzticību melu popularizēšanai. Palasiet uzmanīgi par helovinu un ķeltu vēsturi. Tā vedina pieļaut to, ka tajos svētkos tika upurēti pat dzīvi cilvēki (bērni!). Rodas jautājums: " Kāpēc esam tik lētticīgi, neko nepārbaudām, bet savā aklumā ļaujam ievazāt bīstamas tradīcijas?" Blaumaņa lugā "Ļaunais gars" rakstīts, ka naudai līdzi nāk ļauns gars. Nauda pati par sevi jau nekas ļauns nav. Taču Blaumaņa vārdos ir zināma patiesība. Svarīgi kā un kādiem mērķiem to lieto. Lai iepriecinātu, uzjautrinātu, padarītu interesantāku??? Prātiņ, nāc mājās! Līdzīgi ir ar dažādām izdarībām, tradīcijām un kādiem mērķiem kalpo, līdzi nāk garīgā enerģija. Arī informācijai, raidījumam... Nepievilsimies! Labāk būtu mācīties pašiem un mācīt bērnus, kā atpazīt, kā izsargāties no dažādām bīstamām situācijām, viltībām un citiem ļaunumiem. Vēlu panākumus!