Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Pirms gada Ģimenes studija sekoja līdzi bērnunamā augušā Jāņa Kalniņa centieniem atrast māsu. Viņam tas izdevās, viņš atrada trīs māsas. Gads ir pagājis un šoreiz klausāmies turpinājumu brāļa māsu satikšanās stāstam. Latvijas Radio kopā ar Jāni kopā devās uz Vaiņodi un apciemoja vecāko māsu Mārīti, kurai ir pašai trīs meitas un kura cieši uztur kontaktus ar Jāni.

Jānis Kalniņš ir atradis savas trīs māsas Mārīti, Sandru un Sintiju

Pirms gada Viktors Pupiks stāstīja par Jāņa Kalniņa dzīves gājumu un to, kāpēc viņam svarīgi atrast māsu. Kopā meklēja informāciju, rakstīja iesniegumu atbildīgajai bāriņtiesai un gaidīja atbildi. Taču notika negaidīts pavērsiens- Latvijas Radio uzzināja, ka Jānim ir trīs māsas. Ar Radio sazinājās puiša vecākā māsa Mārīte no Vaiņodes un izstāstīja visu, ko zina par māsām. Ka viņa ir vecākā māsa, tad ir māsa Sandra, kas dzīvo pie vecākiem un, ka Jāņa meklētās Sintijas atrašanās vieta nav zināma. Taču vēlāk izdevās atrast arī Sintiju. Viņai ir attīstības traucējumi un dzīvo sociālās aprūpes centrā Liepājā.

Jānis ticies ar visām trim māsām un jau pagājušos Ziemassvētkus un Jaungadu sagaidīja Vaiņodē pie savas vecākās māsas Mārītes. Bijusi arī tikšanās ar abiem vecākiem, kas savulaik atteicās gan no Jāņa, gan Sintijas.

“Kad pērn uzzināju, ka Jānim Kalniņam ir trīs māsas, ar puisi tikos Ķemeru stacijā netālu no viņa dzīvesvietas. Tikšanās notika vēl tad, kad gaidījām iespējamās atbildes no Bāriņtiesas, kas vismaz kaut ko varētu pateikt par meklējamo māsu Sintiju. Vēstule mūs sasniedza jau vēlāk.

Satikties stacijā Jāni pierunāju. Iemeslus minēju mānīgus. Sastāstīju, ka vēlos ierakstīt diktofonā, ar kādām sajūtām gaida iespējamās ziņas no atbildīgajām iestādēm un uz ko cer. Jānis piekrita un viņā novēroju patīkamas gaidas. Man atkal bija milzīgs uztraukums, jo bija jāpasaka, ka meklējumi vainagojušies. Toreiz to pateicu, izstāstīju par visām māsām - Sintiju, Mārīti un Sandru. Un Jānim tas bija ļoti negaidīti. Iedevu māsas Mārītes kontaktus, puisis sacīja, ka nezina, vai spēs piezvanīt. Sēžot Ķemeru stacijā māsai piezvanīju es un iedevu klausuli puisim sarunai. Abos bija mulsums un mētāšanas starp dažādākajiem tematiem, pagātne mijās ar tagadni un tas turpinājās ilgi,” notikumus pirms gada atminas Viktors Pupiks.

Ciemos pie Jāņa māsas Mārītes

Viesošanās pie Mārītes norit pēcpusdienā, kad viņa ir beigusi darbu kokapstrādes uzņēmumā „Daiļrade koks”, mājas ir kopā ar visām trim meitām. Viesošanās sadalāma formālajā daļā virtuvē, savukārt neformālā daļa jau aizrit lielajā istabā pie brūna galda ar zefīriem, kūku, tēju un kafiju ar lauku pienu no trīs litru burkas.

Mārīte vairākkārt sarunā uzsver, ka savus bērnus audzinājusi pilnīgi pretēji tam, ko pašai nācies piedzīvot. Viņa atminas, kāda bija pirmā atkalredzēšanās ar brāli un stāsta, ka nekad nav domājusi, ka tas bērns [Jānis] meklēs vecākus, būs izskolojies. Bet brīnumi notiek!

 Pirms gada, tiekoties ar Mārīti, tajā paša dienā Jānis apciemoja gan pārējās māsas, arī meklēto Sintiju, kas dzīvo pansionātā, gan apciemoja savus vecākus un vecvecākus. Tā diena bija piesātināta. Arī Radio vizītes laikā daudz runājam par ilgi meklēto mazo māsu Sintiju. Savukārt Mārīte iepazīstina arī ar savām meitām Samantu, Santu un Sintiju. Jaunākai dots vārds Sintija, domājot par māsu, par kuras dzīvi tolaik neko nav zinājusi.

Pavedieni, kas mainīja Jāņa dzīvi

Atgriežoties pie pagājušā gada notikumiem. Pēc māsu meklējumiem un pirmo raidījumu izskanēšanas bija pagājis kāds laiks, kad Viktors Pupiks saņēma īsziņas un arī fotogrāfijas no Vaiņodes, kur Jānis pie Mārītes un viņas ģimenes pavadīja pagājušos Ziemassvētkus un sagaidīja Jauno gadu. Un tie bija pilnīgi citi svētki kopš bija zaudējis savu audžu omīti. Jānis rakstīja, ka ticies arī ar bioloģiskajiem vecākiem un īpaši priecīgs bija par vecvecāku apciemošanu.

“Tieši vecmāmiņa bija dzirdējusi pirmo radio stāstu un zvanījusi Mārītei, ka Jānītis meklē ģimeni. Un tad Mārīte sazinājās ar mani,” min Viktors Pupiks.

“Vēl aizdomāties par šo stāstu lika Jāņa zvans janvārī, kad viņš Vaiņodē sagaidīja savu dzimšanas dienu. Aizdomājos par divām lietām, nelieliem dzīves mirkļiem, kam šajā stāstā, iespējams, bija īpaši lielu loma. Pirmā nianse ir mana iepazīšanās ar audžu omīti Birutu. (..) Taču visbūtiskākais mirklis, kam viņa dzīvē bija milzīga loma un kas pērn kardināli mainīja viņa dzīvi, ir īss mirklis, kas notika vēl tad, kad Jānis dzīvoja bērnunamā. Pateicoties darbiniecei viņš uzzināja par savu jaunāko māsu Sintiju, kuru pēc daudziem gadiem meklēja un atrada. Tas bija viņa pavediens.”