Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Es vēlos paziņot visai pasaulei, ka mans tētis ir vislabākais!. Man ļoti patīk makšķerēt un tieši tētis man par to ir daudz iemācījis, piemēram, kā pareizi iemest makšķeri. Es savu tēti mīlu no visas savas sirds, tā par savu tēti stāsta Niklāvs Tomiņš no Madonas novada. 

Gaidot Tēva dienu, Ģimenes studijā saruna ar tētiem un par tētiem, kuri ar saviem bērniem bijuši ļoti tuvu arī profesionālajā dzīvē. Tētis kā iedvesmas avots, kā skolotājs un padomdevējs. Kad izaugšu liels, būšu kā tētis! Par savu pieredzi, ejot tēva pēdās, šodien Ģimenes studijā stāsta pianists Andrejs Osokins un anesteziologs un pirmās palīdzības pasniedzējs Roberts Fūrmanis. Bet par to, kā ir vienlaikus būt tēvam un trenerim - šķēpmešanas treneris Gints Palameiks.

“Parasti tēvam ir mazāk laika ar bērniem, nekā mammai, viņa vārds skan retāk, bet ir vērtīgāks,” par tēva lomu bilst Andrejs Osokins. “Grūtā un svarīgā tēva loma ir pateikt tā, lai pēc gadiem to var atcerēties.”

Andrejs Osokins atklāj, ka kopā ar tēvu, pianistu Sergeju Osokinu, sāka strādāt jau, kad viņam bija seši gadi. Mamma iemācīja spēlēt klavieres, tēvs skoloja. Viņš bilst, ka tas ir dīvains ceļš, jo parasti vecāki mēdz atdot citiem pedagogiem savus bērnus.“

"Mūsu stundas vienmēr bija tēva un dēla sarunas, un arī par mūziku,” atklāj Andrejs Osokins.

Mans tētis ir tipiskais labā tēta piemērs: viņš uzcepa kartupeļus, kas garšoja labāk kā jebkurš mammas sacepums. Ar tēti mēs kopā mēdzām darīt visu – mēs makšķerējām, braucām ar riteni, es asistēju viņi, kad viņš un brālis skrūvēja auto. Pateicoties viņam esmu izaugusi ļoti praktiska un darbīga lauku meitene, kas pieprot ne tikai sieviešu lietas, bet arī viskautko citu.

Viņš mani ir ļoti iedvesmojis, kad gāju uz Policijas akadēmiju, viņš kā joku teica frāzi – tev, meitiņ, jābūt par policisti. Te nu es esmu, strādāju dienestā. Pateicoties viņam.

Šis audioieraksts ir īpašs, jo tētis jau ir viņā saulē desmit gadus, par savu tēti stāsta Sigita.

Roberta Fūrmaņa tēvs Imants Ostrovskis ilgus gadus vadīja Jūrmalas ātrās medicīniskās palīdzības dienestu. Atminoties bērnību, viņš atzīst, ka visapkārt bijusi medicīna, ātrā palīdzība, daudz laika pavadījis ar tēvu kopā darbā, jo neapmeklējis bērnudārzu.

“Profesijas izvēle notika automātiski,” atzīst Roberts Fūrmanis, jau sākot mācības vidusskolā, viņš netieši paziņojis, ka apgūs medicīnu. Arī Roberta Fūrmaņa tēvs bijis viņa skolotājs un mentors, reizēm stingrāks un prasīgāks, nekā pret citiem. Arī Roberta māsa ir izvēlējusies apgūt medicīnu, un viņas ikdiena ir saistīta ar ātro palīdzību.

Gints Palameiks trenē savu jaunāko meitu Madaru Palameiku, bet viņa tāpat kā divas vecākās māsas ir pabeigušas arī bērnu mūzikas skolu. Abi vecāki pamanījuši sportistes dotības jaunākai meitai un nolēmuši pamēģināt. Iepatikās, arī padevās.

“Viegli nav. Trenēšanas un darba ziņā nav atšķirības, bet iekšēja pasaule un emocijas atšķiras meitenēm,” par darbu ar meitu atklāj Gints Palameiks. Reizēm nākas pažēlot, reizēm arī stingrāku vārdu pateikt.

Mans tētis ir labākais pasaulē, tāpēc, ka viņš ļoti daudz sporto un trenējas, un spēlējas kopā ar mani. Viņš ir ļoti labs, tāpēc es arī gribu ar viņu sportot, atzīst sešgadniece Madara.