Kad mammai vajag mammu?

Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Par mammām... Par viņām, kuras vienas audzina trīs, četrus vai piecus bērnus; par mammām, kuras spēj rītos saģērbt un vakaros nomazgāt viņus visus; par mammām, kuras piedzemdējušas trīnīšus, saņēmušas apsveikumu kaudzi un reportāžu nacionālajā televīzijā, bet pēc tam gadiem pavadījušas tiekot galā ar ikdienas rūpēm par trim bēbjiem vienlaicīgi; par mammām, kuras dienu pavada lauku darbos un vakarus - bērnu mājasdarbos; par mammām, kas atsakās no ceļojuma vai jaunas kleitas, jo vienam vajag jaunas botas, otram - dejošanas pulciņu, trešajam - Lego, ceturtajam - šūpulīti... Visas šīs mammas taču patiesi ir pelnījušas ja ne ordeni, tad apkārtējo cieņu un mīlestību gan.

Tā Ģimenes studijai raksta Elīna Pumpure un tieši viņas rakstīto izvēlējāmies ievadam sarunai par tēmu "Kad mammai vajag mammu". Raidījumā saruna ar trim mammām un dzīvesgudrām sievietēm: Ainu Poišu, Santu Eikerti-Kuivu un Āriju Martukāni.

Mammu, mēs tiksimies!

(saīsināts uzvarētājas Lāsmas Antonēvičas stāsts)

Tas eņģelis dažas dienas pirms Jaunā gada uzradās no nekurienes. Droši vien bija pielikts klāt kādai Ziemassvētku dāvaniņai, kuru mazais dēlēns nu bija atradis un kā lielu ieguvumu atnesis rādīt mammai, nosprieda Liliana, uzmanīgi atverot čaukstošo iepakojumu. „Paredzēts tikai rotāšanai,” vēstīja pamācība, un jaunā sieviete padevīgi pastiepās līdz dīvānam tuvākā egles zara, lai izpildītu norādījumu. Pēdējā laikā domu nepiesaistoša rīcība Lilai bija kļuvusi ierasta lieta. Padodoties bija vienkāršāk pieņemt tukšumu, kas caurstrāvoja pēc tā milzīgā viļņa, kas mutuļodams un krākdams pirms pāris mēnešiem pārvēla viņas dzīvi. Daudzkārt sapnī redzējusi un neaprakstāmā bijībā trīcējusi, nu viņa šo dzidro, bet pārāk spēcīgo masu bija satikusi realitātē. Taču savākt pārpalikumu Lila vēl nesteidzās. Tomēr rotājumā bija kas neparasts, un tikai, kad smaidošais eņģelis liegi ieķērās zaļajā asumā, viņa saprata, ka Ķīnā tapušais darinājums ar melnajām ačtelēm, omulīgo smaidu, piekļautajiem spārniem un zvaigzni rokā, kas droši vien saražots neskaitāmos eksemplāros, ir īsts un Lilianai kārtējais vēstnesis no Debesīm, no mammas ...

Neilgi pēc smeldzīgo izjūtu mutuļa, Lilianas mammai pastiprinājās klepus. Tas viņu bija vajājis jau no pērnās ziemas, taču mūždien veselā un ar pamatīgu gribasspēku apveltītā Lilas mamma pat negrasījās doties pie ārsta. Viņa nekad nebija saskatījusi mediķos palīgus.

“Kāpēc mamma kā no uguns vairās atklāt ārstam savu krūšu kurvi?” Lila ilgi domāja un tad viņa saprata. Jau pirms vairākiem gadiem meita bija dzirdējusi, ka vienā mammas krūtī ir neliels veidojums. Lai kā centusies, toreiz Lila netika viņai klāt. 

„Nekādā gadījumā! Tas taču tāds nieks vien ir!” mamma atgaiņājās, iedvešot mānīgu pārliecību, ka process tiek kontrolēts. Tomēr slimība bija uzvarējusi savā ļaunajā viltībā, iemānot kā naivu putnēnu būrītī, no kura laukā tikt vairs nebija iespējams. Tāpēc mamma tvērās pie pēdējā.

“Labi, vediet mani pie tā ārsta,” viņa jau bezspēkā čukstēja.

Realitāte, ka Lila mammu pazaudēs, bija kļuvusi aptaustāma, tomēr viņa negribēja un negribēja tai pieskarties. Raudāja spilvenā, vīram uz pleca. Ar visām varītēm centās atgrūsties no bēru scenārijiem, kas kā agresīvas lapsenes bija sākušas lodāt pa Lilas iedomu pasauli.

Bet, kad kļuva pavisam slikti, viņa gāja pāri pagalmam pie mammas. Šīs tikšanās dīvainā kārtā mierināja. Varēja kaut uz brīdi iekrist ilūzijā, ka ārsti mammu vēl ārstē, viņa ir, runā par ikdienu un vēl nedaudz uz priekšu. Tic, ka būs labi, priecājas par katru pārvarētu simptomu un apēstu ēdiena kumosu. Un prāto, kad beidzot atgriezīsies miers, kļūs vieglāk elpot un gulēt.

Ceturtdien Lila uz biroju neaizbrauca. Mazā Elza pamodās slima, tāpēc nekas cits neatlika kā mēģināt sēsties pie datora un rakstīt atskaites mājās. Ap pulksten desmitiem rītā mierīgo rosību sagrāva zvans. Lila to bija liktenīgi gaidījusi. Zināja, ja zvanīs tētis, ir noticis nenovēršamais. “Vakar vakarā mammīte nomira,” viņš piesmacis čukstēja. “Man tikko piezvanīja no slimnīcas,” viņš meklēja vārdus uz ielas stūra, kur no darba vietas bija instinktīvi izskrējis, lai glābtos no saņemtās vēsts. Laiks it kā apstājās. Griezās apkārt lieliem lokiem. Izdvesa tukšumu. Arī mieru. Lielais vilnis, no kā Liliana sapņos tik ļoti baidījās, bija sasniedzis krastu ....

Sēžot trulajā tukšumā un pētot dīvaino eglītes rotājumu, Lila aizdomājās. “Ak, tāda ir dzīve pēc!” Tik tuvu un tālu. Vārdiem netveramais saziņas kabelis tiešām bija sarauts tūkstošs atklātās stīgās. Un tomēr no tām vēl leca dzīvības dzirksteles – sapņos, mammas lietās, rokrakstā. Kādreiz Lila visā nopietnībā alka, kaut būtu iespēja atgriezties tajā dienā pirms vairākiem gadiem, kad mamma pačukstēja par neskaidro veidojumu krūtī. Viņa to neatdotu mammas spītībai un mānīgajai pārliecībai, ka nekas slikts taču nevar notikt. Var, un nāve dzeļ. Palicējiem!

“Mammu, mēs tiksimies!” Lila uzsmaidīja čaukstošajam eņģelim.   

Pietiek tikai ar mammas klātbūtni

(Fragments no Ievas Ercmanes vēstules)

Tas bija tajā gadā, kad piedzima mans jaunākais bērniņš Didzis. Artūram tad bija četri gadi, Laumai divi. Kad mājās ir zīdainītis naktīs mamma tomēr nevar tā kārtīgi izgulēties. Artūrs tikko bija uzsācis bērnudārza gaitas. Un tas viss kopā, šķiet, bija iemesls tam, ka sākās lielā slimošana. (..) Mammas, protams, neslimo un arī tēti ne, bet tad saslima arī mans vīrs. Paliku viena, kurai jāpadara viss. Un lai gan parasti cenšos arī savu mammu saudzēt, jo zinu, ka viņa ļoti pārdzīvo visas mūsu slimošanas un nebūšanas. Bet tad gan zvanīju mammai un raudāju, teicu, ka vienkārši vajag izrunāties un tad jau man atkal paliks labāk.

Mazliet labāk arī palika, bet zināt, kad palika pavisam labi? Kad mamma atzvanīja un teica, ka brauc pie manis.

Tiklīdz bija beigusi runāties ar mani, mamma saorganizēja citus, kas parūpēsies par gotiņām, sarunāja kaimiņu, kas viņu atvedīs, jo pati ar mašīnu viņa nebrauc. Un zināt, kas ir, kad mamma ienāk pa durvīm? Viņai jau pat nevajag neko darīt. Vienkārši ir tāda viegluma sajūta, tāda mīļuma un prieka sajūta, viss it kā saliekas pa plauktiņiem.

Mamma - neaizstājamais palīgs

(Fragments no Signes Paulas vēstules)

Jo lielāka augu, jo biežāk bija nepieciešams mammas padoms. Pusaudžu vecumā mamma likās vecmodīga, kura neko nesaprot.

Mainoties manam vecumam, mamma paliek arvien mīļāka, gudrāka un praktiski neaizstājama. Nespēju iedomāties savu dzīvi bez mammas padoma un atbalsta.

Interesantākais sākas tad, kad pati kļūsti par mammu. Izrādās tu nezini un neproti vairs it neko. Bērns raud, zvans mammai! Bērnam izsitumi, zvans mammai; aizrijies, zirnis ausī, iesprūdis trepēs, saēdies pelnus... Mammīte no nesaprotošas būtnes,vienā zvana attālumā, pārvērtusies par neaizstājamu palīgu visās lietās.

Sāp par mammas attieksmi

(Fragments no Ingas Baļes vēstules)

Pirmo reizi savā apzinīgajā vecumā nepieciešamību pēc mammas sajutu, kad gaidīju savu pirmdzimto. Kad piedzima Roberts, tā bija ļoti auksta, bet ļoti skaista 1.janvāra pēcpusdiena, likās, ka tikai mamma zina visu un bez mammas es neko nespēju, neko neprotu.

Bet ar laiku es sapratu, ka mammas zināšanas, pieredze un uzskati ir ļoti novecojuši un daudzi viņas ieteikumi ir aplami un daži pat ir nodarījuši man kaitējumu. Sāku arvien mazāk ieklausīties mammā. Tas mūs attālināja.

Pusotra gada vecumā Roberts smagi saslima un invaliditāte saglabājusies vēl šodien. Man tik ļoti bija nepieciešams mammas atbalsts, kā psihoemocionāls, tā fizisks. Bet ar laiku atkal mamma mani sāk mācīt dzīvot, mācīja, kā ārstēt, kā audzināt, kā barot, kā izglītot bērnu. Tie nebija ieteikumi vai atbalsts, bet man nepārtraukti tika norādīts, ka es neprotu tikt galā ar savu bērnu un vai es tiešam nesaprotu, ka man ir slims bērns un man jālasa esot īstās grāmatas, kur ir aprakstīts, kā jāizturas pret slimu bērnu un ka bez viņas neviens nevar iztikt, kā neviens to nesaprot, ka bez viņas mēs nevaram iztikt. Man tik ļoti sāp, ka brīdī, kad mamma ir visvairāk nepieciešama, mamma mani noniecina…

Lai mamma vienkārši ir blakus

(Fragments no Artas Paegles vēstules)

Lai kādus līkločus būtu piedzīvojušas mūsu attiecības, vienmēr esmu zinājusi, ka vecumdienās, ja būtu tāda vajadzība, aicinātu mammu pie sevis. Un nu tas ir noticis. Pirms dažiem gadiem mamma negaidīti un smagi saslima, un no gultas tā arī vairs nepiecēlās. Turklāt tas sakrita ar laiku, kad no ģimenes aizgāja vīrs. Paliku ar trim maziem bērniem un kopjamu mammu. Taču tieši rūpes par viņu palīdzēja tikt pāri vissmagākajam periodam. (..) Bija brīži (un tādi gadās joprojām), kad es vienkārši ielīdu pie viņas gultā un ieritinājos azotē kā bērnībā, lai sajustu cilvēcīgu siltumu, mīļumu un absolūtu pieņemšanu.

Man – visuvarošajai, visuzinošajai, veselajai un stiprajai bija vajadzīga mamma – slimības izmocīta un pilnīgi nevarīga. Tā mēs viena otru arī izvedām cauri šim smagajam dzīves posmam – neko nerunājot, vienkārši klātesot.

Gādājot par bērniem un vēl aprūpējot arī mammu, drūmām domām un sevis žēlošanai vienkārši vairs neatliek laika un vietas.