Kad vīrietis ir gatavs kļūt par tēti?

Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

„..ja piedzimst bērns, vai vīrietis ir automātiski ir kļuvis par tēti? Ja atbilde ir jā, tad šī diskusija nav nepieciešama, bet ja ar vārdu tētis domā cilvēku, kurš par bērnu rūpēsies un būs atbildīgs par viņu, tad vajag apdomāt šo grūto jautājumu,” tā , atsaucoties uz Ģimenes studijas aicinājumu meklēt atbildi, kad vīrietis gatavs kļūt par tēti, raksta Arturs Biezais. Šo pašu jautājumu uzdodam arī raidījuma viesiem, studijā jaunais tētis Edgars Jaunups un trīs bērnu tētis Oskars Balodis un Rīgas Stradiņa Universitātes Psihosomatikas klīnikas ārsts-rezidents, psihoterapeits Artūrs Miksons.

Septiņi lielie jautājumi vīrietim

Raksta Artūrs Biezais

Nākot pasaulē manai meitiņai, es daudz ko izmainīju uzskatos par sevi, par pasauli, uz kuru es skatos, un šis izmaiņas man ļauj uzrakstīt šo stāstu. (Šo stāstu es veltu savai meitai Emīlijai un savai sievai kura ir mans atbalsts visā).

Kad vīrietis ir gatavs kļūt par tēti? Šis jautājums, ejot laikam, man pašam bija galvā un skaidri nevarēju sev rast atbildi tam. Pats bieži vien sev uzdevu jautājumu:” vai es esmu gatavs kļūt par tēti?”, un kad bieži es sev atbildēju:” nē neesmu vēl gatavs!”, tad man tapa nākošais jautājums:” Kad es būšu gatavs un vai tāda diena vispār pienāks?”.

Lai mēs rastu atbildi uz jautājumu:” Kad vīrietis ir gatavs kļūt par tēti” mums ir jāatbild uz daudziem citiem jautājumiem. Pirmkārt, mums ir jāsaprot, ko mēs domājam ar to, kad mēs sakām vārdu “tētis”. (..) Sākumā ir jāsaprot tēva loma, tāpat kā tiesnesim ir jāsaprot sava, ka viņš ir nevis galvenā persona laukumā, bet gan ka viņš palīdz novadīt komandām spēli atbilstoši noteikumiem. Tētis nav galvenā persona savā dzīvē, bet gan bērns ir galvenā persona un tētim ir jāpalīdz savam bērnam izaugt. Nevis bērns eksistē tēta dēļ, bet tētis eksistē bērna dēļ. Vai esi gatavs atlikt sevi uz otro plānu un priekšplānā izvirzīt bērnu?

Cilvēkam ir jāsaprot tēva loma, un tikai tad viņš varēs rast atbildi uz jautājumu, jo kā gan cilvēks var pateikt, vai viņš ir gatavs kļūt par tēti, ja neapzinās ko viņš uzņemas un ko tas prasīs? (..) Ir jāsaprot sava loma uz bērnu attīstību, savas rūpes, audzināšanu, palikšanu ar bērnu grūtos brīžos, stresā runāt mierīgi, mīlēt un lolot bērnu. Tur nav jautājums, vai tu gribi celties naktī augšā un mainīt pamperu, bet gan, ka tev tas ir jādara. Tāpat kā tiesnesis palīdz novadīt spēli, tētis palīdz bērnam augt un attīsties. Tur nav runa, ka tu bērnam liec spēlēties pašam un pats tikmēr visu uzmanību velti telefonam, bet gan ka tev ir jāvelta uzmanība bērnam, ka tev ir jādara lietas, kuras, būsim godīgi, nav vieglas un dažreiz pat nav interesantas, bet tā ir tēta loma. Ja tēvs neizpratīs savu lomu, tad notiks “bērnkatastrofa”. Ja tēvs apzināsies savu lomu, tad būs daudz vieglāk celties naktīs, spēlēties kopā un saprast bērnu grūtos brīžos, krist un celties par viņu. Pildīt tēva lomu pozitīvos brīžos ir viegli, iedot bučiņu no rīta, padejot kopā, bet pats svarīgākais brīdis ir pildīt savu lomu grūtos brīžos, jo tieši tad tā ir visvairāk nepieciešama.

Bērns ir nemitīgā attīstībā un vai tu esi gatavs augt un attīstīties kopā ar bērnu? (..) “Vai esmu gatavs kļūt par tēti?” ir sarežģīts jautājums, kuram iziet cauri katrs vīrietis, jo šis nav lēmums, kuru vajadzētu pieņemt strauji un neapdomīgi.

Pirms vīrietis kļūst par tēvu viņam vajadzētu atbildēt uz jautājumiem: Vai tu apzinies tēta lomu? Kāda būs tava loma? Vai tu esi gatavs veltīt savu uzmanību un uzņemties tēva lomu? Vai tu esi gatavs ieguldīt lielas pūles, lai pildītu tēta lomu? Vai esi gatavs atlikt sevi uz otro plānu un priekšplānā izvirzīt bērnu? Vai apzinies savas stiprās un vājās puses, kuras var ietekmēt bērna attīstību? Vai tu esi gatavs augt un attīstīties kopā ar bērnu? Un beidzamais jautājums ņemot vērā, ka sniedzi atbildi uz iepriekšējiem ir:” Vai tu esi gatavs kļūt par tēti”

Šie ir septiņi lieli jautājumi, un man uz tiem bija atbilde jā. Un mana atbilde tapa pēc nopietnām pārdomām, un ja vīrietim pēc nopietnām apzinātām pārdomām arī ir atbildes jā, tad viņš ir gatavs kļūt par tēti, bet, ja nopietnas pārdomas nebūs, tad diemžēl, iespējams, būs jāsaskaras ar daudz sāpēm un, iespējams, ar emocionālo vilšanos.

Raksta Anda Nackalna

Stāsts būs par mūsu ģimenes vīrieti un mūsu gandrīz 9 mēnešu vecās meitiņas tēt i- Ēvaldu. Lai gan trijatā esam tikai pāris mēnešu, jau pirms meitiņas dzimšanas viens otru mīļi uzrunājam par "mammīti" un "tētiņu". Un Ēvalds patiešām bija un ir mīlošs un īsts tētis. Esmu no tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka par tēvu vīrietis kļūst nevis pēc dzemdībām, bet jau grūtniecības laikā. Un Ēvalds sevi jau grūtniecības laikā ir pierādījis, kā uzmanīgu, mīlošu un rūpīgu tēti.

Lai gan pirms kāda laika mazā dzīvojās vēl manā puncī, tētis viņai dāvāja daudz mīlestības, ik pa brīžam samīļojot - glāstot vēderu, sarunājoties un novēlot ar labunakti. Viņam bija rituāls meitiņai novēlēt ar labunakti, un no rīta novēlēt labrītu. Pirms došanās uz darbu viņš noskūpstīja mani un arī manu vēderu pieteikdams meitiņai, lai uzvedas prātīgi.

Ēvalds bieži sapņo un plāno, ko darīs, kad meitiņa izaugs liela. Iztēlojas jau kādas intereses viņai varētu būt un kādi būs viņas talanti, arī ar kādiem puišiem drīkstēs satikties.

Manuprāt, Ēvalds ir un būs lielisks tētis, jo viņam ir bijis ļoti labs piemērs - viņa tētis. Viņš no sava tēta ir daudz iemācījies, piemēram par to kādam ir jābūt vīrietim ģimenē. Viņš ļoti ciena un mīl savu tēti. Tas, manuprāt, ir galvenais vecāku un bērnu attiecībās.

Es jau tagad droši varu teikt, ka mans mīļotais vīrietis ir labs tēvs, jo viņš man atgādina manu tēti, kuram esmu pateicīga par visu labo, ko viņš man ir devis. Mans tētis man iemācīja, ka svarīgāk ir dot nevis saņemt. Un, lai gan ir izplatīts uzskats, ka vīrieši vēlas vairāk laika pavadīt ar dēliem, jo ir vairāk kopīgā nekā ar meitām, varu šim viedoklim iebilst, jo es ar savu tēti pavadīju ļoti daudz laika. Braucām makšķerēt, remontējām mašīnu, skatījāmies filmas, gatavojām ēst, iepirkāmies, utt. Mums bija vienāds skatījums uz lietām. Un manā mīļotajā vīrietī es saskatu šīs jaukās un labās īpašības, kas liek man domāt, ka manai meitiņai ir tikpat vai pat vēl lieliskāks tētis. Jo katrai meitenei viņas tētis ir pats, pats labākais un lieliskākais. Gandrīz katra meitene bērnībā ir izsapņojusi pasaku, kur meitene ir princese, mamma-karaliene un tētis-karalis, kas valda pār karaļnamu. Un šī ģimene dzīvo ilgi un laimīgi.

Raksta Kadijas mamma Zane

(Kadija 1.septembrī sāka mācības pirmajā klasītē, tāpēc izlīdzēšu viņai, pierakstot viņas teikto)

Manu tēti sauc Kaspars. Man ir māsa Enija (3) un brālis Marsels (1), esam trīs bērni. Tētis Kaspars ir mans audžutētis. Kad mamma brauca uz skolu mācīties, māsa ar brāli vēl nebija dzimuši. Tētis ātri aizgāja pie mājas uz veikalu un man teica, lai es nedaru nedarbus, ka tūdaļ būs atpakaļ. Es tikmēr ar suni Brendu pidžammā dzīvojām laukā pa peļķēm. Tad piedzima māsa. Mēs daudz braucām makšķerēt un uz Ventspils bērnu pilsētiņu. Mana pirmā makšķere bija koka galā iesieta aukla ar maziņu āķīti galā. Es tā makšķerēju, ka visu laiku sapinos tai auklā. Mamma ar tēti mani gāza otrādi, lai iztītu ārā. Man nekad zivis neķērās un es iemetu makšķeri upē. 

Man ir pati labākā ğimene. Kad es nogrēkojos (kas nav nekāds retums), tētis man uzliek mājas arestu un liek ēst kabačus. Man jau pa īstam viņi garšo un nemaz negribas iet laukā. Tad viņš visu laiku man saka, Palasi grāmatiņu! Palasi grāmatiņu! Viņš saka, ka es pa vasaru būšu aizmirsusi burtus. (Dusmīga).

Tad, kad viņš brauc darbā, mums jāraud... (Skumja). Viņš vienmēr saka, ka jāpelna nauda končām. Un tās brokastis! Visu laiku man tikai jāēd! (Dusmīga). Tētis var izdarīt visu. Viņš maina brālim pamperus, mazgā traukus, karina veļu, arī mazgā veļu, vēl tīra māju... Mamma arī to dara. Viņi visu laiku apskaujas un mīļojas, visu laiku. Izliekas, ka 100 gadus nebūtu redzējušies.

Tagad mēs zīmēsim tētim apsveikumus, jo viņam 19. septembrī ir dzimšanas diena. Tētis teica, ka mūs mierīgi izauklētu, ka varam laist mammu brīvdienās!

Tēti mēs tevi dikti, dikti mīlam!

Raksta Inga Kravale

Augusta saule necerēti silti apspīd manus plecus un šoreiz es viņai ļauju to darīt. Sēžu piemājas terasē un domāju par gatavību. Bet ne jau ābeles ražu esmu nolēmusi tūlīt un tepat sagaidīt. Lai gan, ja tā padomā, zināma līdzība ar dabā vērojamiem procesiem nupat redzama arī manā dzīvē. Es un mans mīļotais vīrietis šobrīd atrodamies gaidīšanas režīmā. Esam ceļā, lai ziemas sākumā satiktos ar mūsu bērniņu. Mūsu mazais ābolītis ienāksies savā īpašajā laikā.

Saku, ka esam gaidībās, taču – vai esam arī gatavībā? Tā kā šis ir mūsu pirmais bērniņš, tā droši ne par sevi kā mammu vai vīrieti kā tēti to apgalvot neuzdrīkstētos. Tāpēc mani nedaudz nomierina reiz dzirdētie sieviešu ārstes Daces Matules vārdi, ka pirmajam bērniņam neviens nekad nav īsti gatavs. 

Un vispār - vai ir kāds noteikts laiks cilvēka mūžā, kad viņš ir gatavs kļūt par tēti vai mammu? Kāda sarkanā svītra, kurai pietuvojoties, sāk skanēt apstiprinājuma signāls: jā,mīļo cilvēk tavs laiks kļūt par tēti ir pienācis! Stāsta, ka sievietēm to skaidrāk saprast palīdz arvien skaļāk tikšķošais fizioloģiskais pulkstenis, kuram piemīt nekaunīga tieksme norādīt uz sievietes vecumu, lai viņa ik mirkli apzinātos, ka laiks kļūt par mammu ir ierobežots. Kā tad ir vīrietim? Vai arī viņus ietekmē pases dati?

Sava bērniņa tētim nolēmu pavaicāt tieši: vai šobrīd viņš ir gatavs kļūt par tēti. It kā jau pavisam savāds jautājums, jo bērniņš tomēr jau ceļā, taču tik un tā. Viņš, brīdi paklusējis, atzinās, ka šobrīd tāds jūtas visai nosacīti jeb matemātiski runājot 10 %. Vai man par to justies pārsteigtai? Varbūt sāpinātai, jo cik tad drīz, kā šis negatavais jaunais tētis jau turēs rokās savu mazuli? Taču es esmu mierīga, jo zinu, ka ar mani pašu ir līdzīgi. 

Paukš! Satrūkstos un redzu, ka ābele bijusi gatava vienu sārtvaidzi ābolēnu palaist pasaulē. Tas ņipri ieripo zāles segā. Ābele bija gatava, jo zināja savu laiku. Arī mēs tādi būsim. 

Mūsu Sargeņģelis – TĒTIS!

Raksta Karīna Antena

Mūsu tētis Agris, dēliņa Gabriela un meitiņas Nikolas tētis, ir cilvēks ar ļoti lielu atbildības sajūtu un vēlmi rūpēties.

Tad, kad Gabriels un Nikola vēl bija manā puncī, Agris gan dēliņu, gan meitiņu ļoti gaidīja. Jau tad, kad pateicu, ka būs bēbis, viņš bija neizsakāmi laimīgs. Brīžiem šķita, ka viņš mazuli ierodamies šajā pasaulē gaida pat vairāk par mani pašu... No rītiem aizveda mani uz darbu un vakarā sagaidīja. Tā katru dienu! Pie ārsta vienmēr ar mani nāca kopā, sekoja līdzi visiem analīžu rezultātiem, visām ultrasonogrāfijām. Daktere rāda ultrasonogrāfijā bēbi, Agris uzmanīgi skatās, ja kas nesaprotams, izvaicā visu sīki un smalki. Tā pagāja visi 9 mēneši – vienā lutināšanā un manis aprūpē. Ar dēliņu bija vieglāk, bet ar meitiņu likās, ka pēdējā diena ir klāt. Agris pirms noliktā datuma mēnesi paņēma atvaļinājumu, lai neko nepalaistu agrām.

Un šeit arī sākas stāsts par īstu tēva mīlestību... Dēliņu aizveda nosvērt, nomērīt, atskrēja tētis ar drēbītēm, bija klāt, kad tika griezta nabas saite, to visu iemūžināja fotogrāfijās, lai būtu man ko parādīt, jo es tai visā nebiju klāt... Tētis bija pirmais, kurš turēja rokās savu lolojumu, pirmais, kurš viņu tā pa īstam apskatīja, kurš viņu samīļoja, juta viņa smaržu un siltumu, kurš viņu mierināja, kurš ar viņu runājās... Tikmēr es pat nebiju tuvumā... Nemūžam neaizmirsīšu, ka tad, kad mani atveda uz istabu, tētis teica dēliņam: „Paskaties, re kur mammīti atveda!” Es redzēju viņa lielajās rokās mazu, mazu kunkulīti, mūsu lielo dzīves piepildījumu. Es raudāju kā mazs bērns, gan no laimes, gan arī diemžēl no sāpēm. Abi sapratām, ka šajā brīdī mūs dzīve ir noticis brīnums...

Ar meitiņas piedzimšanu bija tieši tāpat – tikai tad viņš bija kopā arī ar dēlu. Viņam bija jātiek galā ar abiem. Un ziniet – izdevās! Visas dienas, kuras bija jāpavada slimnīcā, mēs pavadījām kopā.

Tagad Gabrielam ir 3,4 gadi un mūsu māsiņai tieši 11. septembrī, tieši Tēva dienā būs gadiņš un arī kristību diena.

Vakarā abi neaizmieg, nesagaidījuši tēti, jo zina, ka katru katru minūti ieradīsies viņu sargeņģelis, mūsu visu sargeņģelis... Un tad pirms miedziņa mūsu mājās ir aptuveni stundu garš rituāls ar smiešanos, spiegšanu un ālēšanos – tētis, dēls un meita! Tad miega buča un mani ģimenes vīrieši un dāma ir katrs savā gultā un arī es varu doties pie miera.

Tāds ir mūsu tētis – vienmēr gatavs palīdzēt, mīlošs, jauks, saprotošs, atbildīgs un rūpīgs. Es esmu par visiem 100 % par, jo jūtu, ka tas ir vīrietis, uz kuru varu paļauties.

Un ziniet – kopā mēs abi tiešām varam daudz! Šovasar mums abiem ir tāds kā ģimenes projekts. Viņš no rīta pulksten 5 ceļas un brauc uz mežu. Es palieku ar bērniem. Plkst. 10. viņš atbrauc ar 10 litriem melleņu, ½ spaini brūkleņu un daudz apšu bekām. Tad viņš pats ogas iztīra, es tikmēr pabaroju un saģērbju bērnus un tad mēs visi mašīnā iekšā un ar meža labumiem uz tirdziņu! Tā paiet mūsu ceturtdienas, piektdienas, sestdienas un svētdienas. Vai vēl kāds vīrietis dodas lasīt ogas un pats vēl tā iztīra?