Mans vismīļākais vectētiņš

Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Bērniem ir vajadzīgi ne tikai tētis un mamma. Arī mīļas vecmāmiņas un dzīvesgudri vectētiņi. Kā savu tēta un vectētiņa „misiju” izjūt un pilda kinorežisors Pēteris Krilovs un sociālo lietu eksperts Pēteris Leiškalns, saruna Ģimenes studijā. Pa tālruni sazināmies ar vectētiņu - filmu producentu Andreju Ēķi.

Raksta Smaida Blūzma

Mans vectētiņš Eduards Zālītis, pēc izskata ļoti līdzīgs Rainim, bija lēnīgs pēc dabas. Bet arī muzikāls. Viņam bija mandolīna, bet viņš to reti spēlēja, varbūt aiz kautrības? Bet dziedāt gan viņš mīlēja un arī uzdrīkstējās. Viņa balss bija tālu dzirdama, viņam parastos vai neparastos lauku darbus darot.

Reiz bišu spiets bija uzmeties ļoti augstu kokā. Pašā garo trepju augšgalā viņš nu ņemas ar tām bitītēm bez jebkādiem sejas aizsargiem un skaļais "Tuvāk pie tevis Dievs sirds ilgojas" pārtrūkst ar mazu - tpu, maita! Bite, dieva gosniņa, bija iekodusi viņam mēlē! Jāsaka, ka viņš nekad nelietoja skarbus vārdus.

Medus sviešana. Kādā dienā lielie ņem no stropiem medus rāmjus, mēs, mazie, palīdzam tos aizgādāt uz lielo istabu pa verandas durvīm. Istabā ļoti gluda grīda, saulīte uz tās rotājas caur logiem, kas daļēji aizauguši ar vīnstīgām. Vectētiņš tur darbojas ap medus sviedi. Balta skotele priekšā, koka tupeles kājās, medus no spiedes tek milzīgā vašbļodā. Dziedāšana dzirdama pagalmā cauri mājas sienām. Logi jau ciet, lai bites un lapsenes nesalien iekšā pie medus.

Kārtējo reizi veru verandas durvis uz istabu ar smagajiem medus rāmjiem rokās. Te - manas basās kājas jūt ko savādu, paskatos uz vectētiņa pusi. Viņš cītīgi ar roku griež medus sviedes rokturi, daiļi dziedādams kādu Dieva dziesmiņu, vašbļoda pagalam pārplūdusi, koka tupeles jau sen bradā pa plašo dziļo zeltaino medus jūru! Vēl tagad manā atmiņā skan mammas pēc brīža izteiktais žēlīgais - Ak, manu mīļo tētiņ! 

Ko nu vairs, pēc tam lielie vēl ilgi dzēra medalu. Protams, arī mums, mazajiem bišķi tika!

Vectētiņa aiziešana bija skumja un sāpīga - viņu draiskojoties saspēra viņa mīļais mazais kumeliņš. Tas bija 1953. gadā. Mana vecmāmiņa Emīlija pārdzīvoja savu vīru par 24 gadiem un  līdz mūža galam nevarēja sev piedot to, ka purva malā zālītes vākdama, pazaudēja sava visdārgākā cilvēka sava "tētiņa" mīļo nazīti.

Raksta mazmeitiņa Lelde Vašķe

Mans mīļākais vectētiņš ir Imants Vašķis. Es pie viņa braucu katru gadu vasarā. Es ar viņu lasīju upenes uz upeņlauka un ar viņu kopā braucu ar laivu un tīrīju laivu. Es ar viņu braucu ar traktoru. Es beidzu otro klasi, pēc brīvdienām iešu trešajā klasē. Man skola sākas 13. septembrī, es dzīvoju Vācijā, Bavārijā. Tad es naktī skatīšos uz mēnesi un runāšos ar vectēvu, ja man būs slikti, tas palīdzēs. To man iemācīja vectēvs. Mana vectēva laukos ir dīķi, un pie mums gandrīz katru dienu nāk ciemos kaimiņu Reksis, viņš ir pinkains un draudzīgs, mums pašiem ir kuce Džekija. Mums ir bites un daudz traktori. Mans vectēvs ir gudrs un māk viskautko, piemēram, cept pankūkas. Mans vectēvs ir stiprs, viņš ir stiprāks par Reksi. Es pie vectēva sāku dzīvot, kad biju vēl bēbis. Es pie vectēva trenējos. Man vectēvs māca no rītiem mazgāties ar aukstu ūdeni. Kad es biju maza, tad mans vectēvs mācīja man runāt. Es savu vectēvu nosaucu EKA, tas bija mans otrais vārdiņš, ko iemācījos. Mans vectēvs ir mīļš. Bērnībā es ar vectēvu gājām uz lauka strādāt. Es ar vectēvu gājām pie bitēm un vācām medu.

Attēlos: Lelde Vašķe ar savu vectēvu Imantu.

Esmu priecīga strādāt profesijā, par kuru vectēvs būtu lepns

Raksta Solveiga Luguza

Manu vectēvu Jāni Vancānu (1908.–1977.)  netiku redzējusi, viņa aiziešanu mūžībā un manu piedzimšanu šķīra četri gadi. Tomēr viņa stipro roku pieskāriens ir jūtams joprojām tajās mājās, kur es izaugu, kur joprojām dzīvo mani vecāki, saimnieko mana māsa un es ar meitu steidzos būt katru brīvlaika  un atvaļinājuma dienu.

Kundziņu Jānis (latg. Kundzinu Jōns) bija viens no Vecā Kundziņa Tadeuša Vancāna sešiem bērniem; ne jau barona vai muižkunga, bet vienkārša latgaliešu zemnieka ar stipru garu un milzīgu darba sparu dēls, - tāpēc bija tādu iesauku ieguvuši. Par to, ka viens no Tadeuša dēliem bija kritis karā, valsts viņam piešķīra gabaliņu meža, kuru viņš nodeva dēlam Jānim, lai viņš varētu nolīst līdumu, no nocirstajiem kokiem uzbūvēt māju un saimniecības ēkas, kā arī iekopt laukus. 27 gadu vecumā mans vectētiņš bija pabeidzis paša rokām taisīt pēdējo skapi un bija gatavs vest mājās sievu. Manu mīļo vecmāmiņu Anastasiju viņš noskatīja baznīcā. Kara laikā nāca pasaulē četri bērni, bet jau pēc kara – pastarīte, mana mamma Terēzija. Lai arī ģimenēm ar saimnieka garu padomju laikos neklājās viegli, mammas stāstus par viņas bērnību, par papu (viņas tēvu, manu vectētiņu) es lūdzu viņai atkārtot katru vasaru, kad atvaļinājuma laikā dzīvojam mūsu mīļajās vectēva “Jēriņu” mājās, jo tie ir pilni spēka un īstas tēvzemes mīlestības.

Attēlā Jānis Vancāns

Jānis Vancāns visu darba mūžu veltīja meža nozarei, strādājot Žīguru MRS (mežrūpsaimniecībā)  par „družbistu”. Viņš to darīja ar tik augstu atbildību, ka,  dodoties pensijā, no darba vietas dāvanā saņēma jaunu motorzāģi „Družba”, kas tajā laikā bija milzīga dāvana. Mūsdienu terminiem runājot  –  vectēvs prata gan menedžēt, gan optimizēt telpu un līdzekļus. Gandrīz visu iekopto zemi kolhozs paņēma sev, atstājot Vancānu ģimenei pavisam knapu četrstūrīti ap māju. Neskatoties uz to, vecvecāki  turēja gan gotiņu, aitiņas, cūciņas, sienu sapļāva pa meža kvartālstigām un kartupeļus izaudzēja, tos stādot līdz pat mājas pamatiem.

Jāņa  Vancāna mūžs nebija izcili garš, bet pamatīgs gan.  Par  to runā viņa darbi, piederīgo atmiņas un kaimiņu labās atsauksmes. Viņu mēdza saukt par Kurbadu, jo bija augumā varens un stiprs. Es  zinu, ka vectēvs priecājas, ka mācījos par mežu un ka jau četrpadsmito gadu strādāju Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Meža fakultātē. 

Raksta Alekss (9 gadi)

Pastāstīšu par savu vectētiņu. Es viņu saucu par opi un viņš ir vismīļākais opis pasaulē un visumā. Jau no divu gadu vecuma vasaras pavadu laukos pie omes un opa Burtnieku novadā. Man patīk klausīties, kā ome lasa pasakas vakaros, un tāpēc ielīdu pie viņas gultā. Gulta nav tik liela, lai vieta būtu mums visiem. Opis tāpēc pārcēlās gulēt izvelkamā krēslā. Tagad opis katru vasaru man ļauj gulēt blakus omei. Un tāpēc viņš ir visuperīgākais opis, kuru es ļoti mīlu.

"Mans tētis nav biznesmenis, daudzbērnu tēvs, virtuozs pavārs vai izcils sportists. Viņš ir vecs vīriņš ar sastrādātām rokām, sirmiem matiem un mazliet salīkušiem pleciem. Vienkāršs cilvēks, kurš vienmēr strādā. Tāpēc, ja man būtu jāpasaka trijos vārdos, ko viņš man dzīvē ir iemācījis, es teiktu – cieņu pret darbu. Un to pašu ar savu piemēru viņš tagad rāda mazbērniem. Mūsu opim nav nekādu ārišķību. Viņš ir kluss un vienkāršs. Jums viņš liktos parasts vecs vīriņš, bet mums viņš ir mūsu opis – vislabākais, raksta Maija Antāne
 

Raksta Elita Valdmane

Sākums bija visai sarežģīts un smags mums abiem. Manas pirmās grūtniecības sākumā, kuru es tik ilgi biju gaidījusi, tētim tika konstatēta sirdskaite un nozīmēta operācija. Protams, ka man tas bija satraukums. Tētim veica operāciju, bet pēc dažām nedēļām sākās  komplikācijas, kuru dēļ viņš slimnīcā pavadīja  trīs mēnešus. Bija grūti baudīt gaidību laiku, jo labās ziņas mijās ar sliktajām. Tētis apciemojuma reizēs vienmēr satraucās par mani. Viņam pašam bija pārliecība savu slimību uzveikt, un ieraudzīt  savu ilgi gaidīto mazdēlu. Tētim izdevās. Viņa ticība Dievam, pozitīvā enerģija  deva spēku uzveikt slimību.

2010. gada 25. oktobrī pasaulē nāca Eduards un mans mīļais tētis kļuva par vislabāko vectētiņu. Viņš bija un ir neatsverams un drošs balsts, stiprais plecs, mierinājums. Vectētiņš bija tas, kurš pirmais mājās novannoja Eduardu, jo mani pēkšņi bija pārņēmusi baiļu sajūta, ka nespēšu noturēt mazo cilvēciņu, protams, dēliņš to juta un sāka raudāt, bet vectēvs ar savu mieru un pārliecību paņēma puiku rokās, mazulis nomierinājās un ar patiku novannojās.

Vectēvam nekad nebija problēmas nomainīt pamperus vai nomazgāt dupsi. Viņš mācīja podiņmācību. Viss, kas saistās ar mazdēlu, viņam sagādā prieku. Vectēvs atzīst, ka Eduards ir visstiprākās mīlestības zāles, kas viņam palīdzējušas saņemties un cīnīties ar veselības problēmām, kuras aizvien vēl liek par sevi manīt.

“Būt kopā ar bērniem ir kā sajusties mazliet jaunākam un dzīvespriecīgākam pašam,” tā nosaka vectēvs, mazliet trūkstot elpai un solim kļūstot gausākam, bet mērķi aizvien ir pamatīgi - būt kopā ar mazdēlu līdz vismaz pirmajam atestātam, bet tad jau līdz kāzām…,  ne ar vārdiem, bet piemēru mācot un no visas sirds neizmērojami mīlot.

PALDIES VISLABĀKAJAM VECTĒVAM JĀNIM VALDMANIM PAR MĪLESTĪBU!

Rita stāsta par kādu gadījumu, kuram nejauši bijusi lieciniece lielveikala kafejnīcā.

Kāds tētis vēlējies uzvilkt jaciņu savam mazajam dēlēnam, puika pretojies visiem iespējamiem līdzekļiem, nelīdzējuši stāsti par gaidāmo jauko braukšanu, tā vien licies, ka tūlīt arī protests pret ģērbšanos tiks izteikts balsī.

„Bet tad klusums. Aizgājuši? Pacēlu acis. Galviņu mazliet pieliecis, visu uz pasaules aizmirsis, mazais smaidīja savu visburvīgāko smaidu.

„Opis,” viņš teica.

Mana galva pagriezās. Jā, turpat man blakus aiz stikla sienas stāvēja gluži tāda pāsa smaida īpašnieks – puikas vectētiņš. Mīļākais vectētiņš.”

Raksta Kristiāns

Manu vectētiņu sauc Pēteris. Viņa darbs ir mežus sargāt no ugunsgrēkiem. Viņam ļoti patīk daba, dzīvnieki, tāpēc viņš man māca saudzēt dabu, nepiesārņot apkārtni. Viņam patīk sēņot.

Vectētiņš dod labus padomus, lai padaru iesākto darbu līdz galam. Viņš māca man neiet pie bīstamām lietām. Es kādreiz arī negribu klausīt, tad viņš drusku baras, bet tas tāds maigs bāriens. Vectētiņš palīdz, kad ir grūti, arī skolas mājas darbos. Viņš vienmēr atgādina, ka jābūt pacietīgam, gudram un prātīgam, lai sasniegtu savu mērķi.

Raksta Evija Urbāne-Orbāne

 Mans mīļākais vectētiņš. Šie vārdi katru reizi, šķirstot bilžu albumus un vērojot mūsu kopbildes, skan manā galvā. Jā, tas, diemžēl, nu ir vienīgais veids kā varam atkal savā veidā tikties. Kopā pavadīti gandrīz septiņpadsmit piedzīvojumu pilni gadi. Gadi, kuru laikā ļoti bieži braucu pie viņa ciemos, dzīvojos skolas brīvlaikos un ļoti jauki pavadīju laiku.

Viņš iemācīja smieklīgākos jokus un stāstīja interesantus stāstus, un mēs devāmies garās pastaigās un viņš ļāva uz sevis likt knaģīšus un krāsot sev nagus, un vēl, un vēl... Viņš man ļāva priecāties un dažreiz darīt trakas lietas, viņš nenosodīja, jo mēs tās ļoti bieži darījām kopā un pēc tam, abi kopā smejoties, savus piedzīvojumus stāstījām vecmāmiņai. Mums patika kopīgi iet pēc saldējuma, konfektēm, kopīgi agri celties un apsveikt vecmammu svētkos, dāvinot skaistākās puķes un gardākās konfektes!

Es augu, ar laiku sāku braukt ciemos ar vien retāk, ar vien retāk kopīgi ko darījām, bet tāpat – es zināju vienmēr, ka varu uz viņu paļauties, ka varu uzticēt noslēpumus vai vienkārši būt drošībā, atrodoties viņam blakus. Viņš nostājās manā pusē katru reizi, kad pastrādāju kādu nedarbu. Viņš aizstāvēja mani. Viņš saprata mani kā vēl neviens nekad... no pusvārda. Viss bija tik, tik jauki un tik, tik interesanti, patīkami. Vārdos neaprakstāmi. Bet visam pienāk beigas, pat tam, ko mēs vēlētos turpināt visu mūžu. Viņš nu ir citā pasaulē, un, diemžēl, arī nevarēja mani pārsteigt manā septiņpadsmitajā dzimšanas dienā, piezvanot man agri no rīta un sakot mīļus un jaukus novēlējumus, kā viņš darīja visus šos iepriekšējos gadus. Man tas pietrūkst. Nenormāli. Ārprātīgi.

Es ļoti gribētu atkal iekāpt viņam klēpī, pateikt, cik ļoti mīlu viņu. Bet es reizēm jūtu to, ka viņš ir kaut kur tepat un nav mani atstājis vienu. Es jūtu, ka viņš man cenšas palīdzēt, kad man ir grūti un priecājas par mani, kad man veicas. Varbūt šī sajūta ir ar mani, jo vectētiņa dāvinātos auskarus vairs neizņemu no ausīm, man tie ir tik īpaši un tik ļoti atgādina par viņu, ka negribu vairs bez tiem iziet no mājas. Varbūt tieši tie man rada šo sajūtu, es nezinu. Bet šī sajūta reizēm ir tik spēcīga, ka dažreiz šķiet, ka viņš tulīt paņems mani aiz rokas un mēs iesim abi atkal kopā pēc saldējuma un konfektēm un pēc tam abi jokosimies un skatīsimies multenes un tas nekad nebeigsies.

Es apzinos, ka tas nenotiks, bet šī sajūta mani nepamet. Man viņš pietrūkst, viņa joki, smiekli un dzīves atziņas. Es zinu, ka viņš gribētu, lai esmu laimīga un priecīga, tāpēc es cenšos nezaudēt savu optimismu un turpināt smaidīt pat tad, kad ir grūti. Viņš man iemācija to, ka tā ir pareizi darīt! Arī abiem mazajiem brāļiem, no kuriem vienam šogad būs 14 gadi un otram būs divi, es mācu to, ka smaids dziedē sāpes un ir jānovērtē cilvēki, kas ir mīļi un svarīgi, jo nekad nevar zināt, kad tas vairs nebūs iespējams. Viņš vienmēr būs kā paraugs man, kā cilvēks, kas mani iedvesmojis dzīvot ar prieku un smaidu sejā! Un tā es ar roku noglaudu mūsu kopbildi, noslauku asaras, pasmaidu gan viņam, gan sev.

Jā..., mans mīļākais vectētiņš...

Mīļākais tētis un vectētiņš

Raksta Ieva Veidemane

Iedvesmojošs stāsts par vectētiņu – manu tēti Ervinu Neiburgu.

Esmu laimīga uzaugusi mīlošā ģimenē, diemžēl liktenis bija lēmis mammīti Silviju pirms tri gadiem mums atņemt – gada laikā viņu ļoti agresīvā veidā uzveica vēzis. Mani vecāki ir bagāti – esam pieci bērni – visi dzimuši vienā ģimenē, gan ar mulsinošiem pārtraukumiem – Kristīnei ir 36 gadi, Līgai 33, man, Ievai, 31, brālim Mārtiņam 23 un pastarītim Kārlim Jēkabam 13. Tētis dzīvo un joprojām saimnieko iespaidīgi lielajā zemnieku saimniecībā Aizputē, gan manāmi samazinot darbības apjomus. Kad tētim prasu, ko viņš plāno darīt, tad atbilde nav tālu jāmeklē – viņa galvenais uzdevums ir un paliek uzaudzināt brāļus, lai tie kļūst patstāvīgi. Mums pieciem bērniem – vecākajām meitām – nu jau pašām ir ģimenes.

Ir grūti svinēt svētkus bez mammas, kas bija lielāko ģimenes tradīciju turētāja. Tomēr ir apbrīnojami, cik ļoti daudz tētis dod mums un vēl jo vairāk mazbērniem. Nav jau joka lieta izdabāt pieciem bērniem un septiņie mazbērniem vienam pašam!

Man tētis ir tas, uz kuru es vienmēr varu paļauties. Arī tad, kad ļoti sagribas atpūsties no ikdienas rutīnas un aizšaut uz trīs dienām uz „Positivus” un visi atteic palīdzību, tētis neatsaka, atliek savus darbus malā un auklē mazbērnus laukos. Tētim vēl aizvien savos 31 gados varu piezvanīt un būt nedaudz vāja, pasēdēt klēpī. Tas pat tētim vairāk patīk, kā tad, kad ir lietas, ko zinām var viņu labāk un pamācām.

Man nekad nav trūcis tēta vai mammas mīlestības, bet tikai tagad pašai esot mammai, saprotu, cik daudz nesavtības tas no otra prasa. Tētis joprojām man dod, bet arī savus mazbērnus lutina un NEKAD neatsaka palīdzības, kaut pašam ir daudz darāmā.

Raksta meita Lelde

Kaut gan man pašai jau ir 40, tomēr mans tētis man arvien ir pats foršākais. Viņš ir jautrs, muzikāls, ļoti labi dejo un ar labu sirdi. Tētis ir cilvēks ar „zelta” rokām. Man liekas, ka viņš prot jebkuru darbu. Viņš nekad nevienam neatsaka savu palīdzību. Kad biju maza, tētis man bieži palīdzēja pildīt skolas mājas darbus, it īpaši tos „muļķīgos” matemātikas uzdevumus par vilcieniem ar dažādiem ātrumiem un to satikšanos. Pat tad, kad jau mācījos augstskolā, kopīgi veicām gan zīmēšanas, gan mājturības mājas darbus. Vēlāk kopīgi remontējām māju. Pateicoties tētim protu veikt daudz tehnisku lietu.

Tētis man iemācīja dejot, un vēl tagad ballēs mēs uzdejojam, protams, mums abiem patīk tie jestrie gabali. Viņš ir mans labākais padomdevējs un palīgs jebkurā lietā. Viņš vienmēr atrod pareizos vārdus, lai mani uzmundrinātu. Es ļoti mīlu savu tēti.

un pats superīgākais mazdēls Kristaps (11 gadi)

Mans vectētiņš ir manas mammas tētis, un viņš tiešām ir pats gudrākais un foršākais. Manu vectētiņu sauc Gunārs. Man ar vectētiņu kopā ir ļoti jauki. Mēs kopā darām gan dažādus darbus, gan nedarbus (tā uzskata mamma, bet ne mēs). Vectētiņš man ir ļoti daudz iemācījis. Kopā mēs ejam pavasaros tecināt bērzu sulas, zāģējam, naglojam, lodējam, labojam dažādas tehniskas lietas, un pat pumpējam un mainam mammas mašīnai riepas.

Mums abiem ļoti garšo saldumi un patīk skatīties TV. Jautri ir, kad aizbraucam uz jūrmalu, tad būvējam milzīgas smilšu pilis, laižam kuģīti, un, protams, draiskojamies pa ūdeni.

Bet vis, vis vislabākais pasākums ir reizi gadā mans un vectētiņa kopīgs ceļojums. Tad esam tikai mēs divi, un ne mamma, ne vecmāmiņa mūs „neaudzina”. Mums ir savas džeku padarīšanas.

Īstenībā es vēl varētu daudz ko stāstīt par savu vectētiņu, bet teikšu īsi: „Es ļoti mīlu savu vectētiņu Gunāru”.

Raksta Krišjānis Lācis

Mans vectētiņš ir jauks, jo bieži mani un citus mazdēlus ved ceļojumos – mēs kopā esam bijuši Baldones planetārijā, Mores kauju muzejā, Ainažu jūrskolā, Saulkrastu velosipēdu muzejā, Vijciema čiekurkaltē. Arī kopā makšķerējam. Mans vectēvs lasa daudz grāmatu, un arī es tāpat kā viņš lasu interesantas grāmatas, tad mēs pārrunājam, ko katrs ir izlasījis. Viņam ļoti nepatīk, ja es ilgi sēžu pie datora, viņš to arī nekautrējas pateikt. Viņš arī daudz stāsta par agrākiem laikiem un pārbauda manas zināšanas par agrākiem laikiem – nesen viņš man jautāja, kā sauc vietu, kur piesien zirgus – izrādījās – slita! Ar vectētiņu nekad nav garlaicīgi, varam pārrunāt visādas lietas un atgadījumus.

Mans vectētiņš ir kā visaptverošais kosmoss

Raksta Keita Luīza Muceniece (16 gadi)

Vectētiņš? Tas ir cilvēks, kurš zina un redz visu daudz savādāk. Cilvēks, kuram Tu vari pajautāt un uzticēt jebko, un tev nebūs kauns. Cilvēks, kuram priekš tevis vienmēr būs laiks un viņš neviltoti priecāsies katru reizi, kad viņu apciemosi, vai vēlēsies ar viņu parunāt. Mans vectētiņš ir kā visaptverošais kosmoss, kurš ir gudrāks par jebkuru enciklopēdiju, pavārgrāmatu un labāks informācijas avots par google. Viņam vienmēr ir laiks priekš manis, labs padoms, noderīgs rājiens un mīļš apskāviens. Vectēva mājās mani vienmēr gaidīs, pabaros un mīlēs.

Visiem bērniem noteikti ir saglabājušies savi bērnības elki. Man tas vienmēr būs un paliks mans vislabākais cilvēks uz šīs pasaules – mans vectētiņš. 

Ja kāds apgalvo, ka uz pasaules nav tāda mūžīgā dzinēja, tad viņš vēl nepazīst manu vectēvu. Pat ja viņam nāks miegs, būs piemetusies kāda sāpe, vai būs uznācis nosvērts noskaņojums, viņš vienalga paliks optimists un „izspļaus” kādu uzmundrinošu joku, par kuru es vienmēr smiešos. Es ļoti cenšos  ņemt pretim visu labo, ko man dod vectēvs, novērtēt to un augt par krietnu cilvēku. Padarīt viņu laimīgu ar to, kas es esmu!

Opis ir sportists, arī savos gados viņa enerģija arī man liek celties un darīt lietas. J Viņš piedalās maratonos, brauc ar riteni, mīl slēpot,  peld katru pirmdienu, iesaista āra aktivitātes visu savu ģimeni, mīl pastaiga mežā, agrāk brauca ar laivu, vasaras sezonā dzīvo savā mazajā paradīzē – dārza mājā, ķer un cep zivis, atpūšas no pasaules. Viņš ir ne tikai Latvijas patriots, Bauskas lepnums un mūsu mīļākais cilvēks, bet arī labs skolotājs. Vācu valodu pārzina lieliski, par vēsturi var runāt stundām ilgi.Viņš ir ļoti godprātīgs un sirsnīgs, ļoti labsirdīgs.

Opis ir mana lielākā auditorija. Viņš vienmēr ir manos koncertos un mans vislielākais gandarījums ir redzēt, kā viņam acis pildās asarām un tas, kā viņš smaida un neko nesaka man pasaka visu!

Es lepojos ar savu vectēvu. Viņam nav gājis viegli, bet viņš ar to, kādu viņš sevi ir izaudzinājis ir parādijis man, ka nav svarīgi no kurienes tu nāc, bet ir svarīgi, kur tu ej.

Raksta Marina Karloviča Liepājā

Lai cik tas jocīgi neizklausītos, gribu uzrakstīt nevis par savu ģimeni, bet par labākās draudzenes ģimeni un jo īpaši par viņas vectētiņu. Stāsts ir par Elmāru Ļaudamu. Vēctētiņš, kurš, manuprāt, ir pelnījis zelta medaļu saņemt par savu sirsnību, sirds siltumu, mīlestību, labestību, draudzīgumu, laipnību un visu to labo, ko viņš dara.

Jau kopš skolas laikiem esmu apskaudusi draudzenes ģimeni, ka viņi ir tik saliedēti, pretimnākoši, mīļi, ar prieku svin svētkus, ģimenē ir izveidojušās tradīcijas. (..) Apbrīnoju, ar kādu mīlestību un iejūtību viņš vēršas pret saviem mazbērniem. Viņam vienmēr ir kāds stāsts, ko pastāstīt, kāds labs vārds, ko pateikt, smaids, kuru dāvināt mazajai sirsniņai. Viņam vienmēr kaut kur paslēptas končas, kuras tiek izvilktas brīdī, kad mazbērni to vismazāk gaida. Lai gan nu jau arī viņi zina, kad pie apvāršņa parādās vectētiņš, viņam noteikti var pajautāt kādu gardumu, no nekurienes viņš to izvilks un iedos.

Elmārs ir iekārtojis savas privātmājas sētu ideāli priekš mazbērniem – tur ir batuts, baseins, dažādiem bērna vecumiem braucamrīki, smilškaste, šūpoles un citādas aktivitātes, lai mazbērni pie viņa justos labi un komfortabli. Un tā arī viņi tur jūtas. Ar sajūsmu mani bērni brauc ciemos pie Ļaudamu ģimenes vectētiņa. Sapnis ne vectētiņš.

No sirds gribu pateikt paldies vectētiņam Elmāram par viņa labestību, mīlestību, laipnību, smaidiem un radītajām patīkamajām emocijām ikreiz ciemojoties viņa mājā!