Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Vidzemnieki Ineta un Laimonis Boles prot gatavot ne tikai tradicionālās asinsdesas - tādas, kādas gatavoja mūsu vecmāmiņas. Viņi gatavo arī griķu, rīsu un ar žāvētu cauraudzīti un ceptiem sīpoliem pildītās asinsdesas. Kā top asinsdesa, stāsts Ģimenes studijā. Inetai un Laimonim gatavot asinsdesas palīdz arī dēls Edgars.

Labdien, jaukās un smejošās meitenes!, savu vēstuli konkuram "Novada gardēdis" iesāk Ineta Bole no Rūjienas.

Jūs savu reklāmu par šo gardēžu meklējumu sākāt ar vārdu – asinsdesa. Tad nu nodomāju – jā, asinsdesa pavisam noteikti ir mūsu novada gardums. Jau daudzus gadus tā nedaudz un nu jau gadu tā nopietnāk esam daļu no Vidzemes padarījuši par asinsdesu kārumniekiem. Jā, šeit pazīst gan tradicionālo asinsdesu – tādu, kādu taisīja vecmāmiņas, gan kūpinātu, ar žāvētu cauraudzīti un ceptiem sīpoliņiem, un tad vēl uz alkšņu malciņas kūpinātu. Ir arī kaut kas mūsdienīgāks – griķu asinsdesa, produkts bez glutēna un vēl arī rīsu asinsdesas – ar bagātīgāku garšas buķeti.

Griķu asinsdesa

Vajadzēs. 2 kg griķu, 0,5 kg sīpolu, 200 g ķiploku, apmēram 0,5 l asinis, sāli un garšvielas.

Pagatavošana. Buljonā savāra griķus. Vāra irdenus nevis putrā. Pārber kādā lielā traukā. Tad pievieno garšvielas: apmēram tējkaroti muskatriekstus, vispārējās gaļas garšvielas, smalkos piparus, arī smaržīgos piparus, raudeni un sāli pēc garšas.

Lej klāt asinis. Tad pievieno samaltus sīpolus un ķiplokus. Kārtīgi samaisa un atstāj uz kādu laiku sabriest.

Kad masa sabriedusi, pilda zarnās. (Inese izmantoja īpašu desu pildīšanai paredzētu aparātu. Var pildīt arī ar rokām, palīgā ņemot gaļas mašīnu). Noteiktu garumu nosien un izveido tādu kā desas luņķi.

Gatavās desas liek katlā un „kupina” – karsē, neļaujot uzvārīties, kamēr iedurot vairs neizdalās sarkana sula. Liek atdzesēties.

Kad vēlas baudīt, cep uz pannas taukos vai arī cepeškrāsnī. Var cepināt arī uz grila. 

Ineta Bole: Līdz asinsdesām bija tāls ceļš ejams

Biju izlutināts un izlaidies pilsētas skuķis (jā, Rūjiena, kaut arī maziņa, tomēr ir pilsēta!). Bet, mācoties vienpadsmitajā klasē, iemīlējos ļoti labas godu saimnieces dēlā. Ak tavu nelaimi! Arī viņš bija ļoti izlutināts. Mammīte viņam gatavoja tikai to, ko dēliņš gribēja. Bet es pat zupu nepratu izvārīt. Viens bija skaidrs – vai nu mācos gatavot, vai saku šim foršajam, kolosāli dejojošajam puisim ardievas. Sameklēju visas pavārgrāmatas, kādas vien varēju atrast, un sāku savu lielo dzīves skološanos. Un notika brīnums. Izrādījās, ka Dievs man bija dāvinājis kolosālu garšas izjūtu un pat labu saimnieces  talantu. Un tā nu ir sanācis, ka pa šiem 38 gadiem, ko esam kopā, es viņu esmu izlutinājusi vēl vairāk, nekā viņa mamma.

Bet līdz asinsdesām vēl ceļš bija tāls.

Jau no skolas laikā sapņoju par dzīvi Rīgā. Mīļotais to man arī apsolīja. Bet, kad pa māju jau skraidīja pirmais puika un otrais jau gatavojās savam lielajam uznācienam, vīriņš paziņoja, ka mēs pārcelsimies uz dzīvi laukos. Ak nē! Kur mana sapņu Rīga? Bet mīlestība bija tik liela, ka ietu līdzi pat uz meža būdiņu. Un tā sākās mana lauku saimnieces dzīve.

Laukos pirmās cūku bēres. Jātaisa asinsdesas, jo tā ir pieņemts un visi tā dara. Vienīgais, ko par šo gardumu zināju, bija, ka to veda bērnībā tante no laukiem un bija garšīgas. Mamma bija nedaudz gudrāka, viņa bija redzējusi, kā taisa. Tad nu ķērāmies pie darba. Ak, cik žēl, ka tolaik nebija ne kinokameras, pat ne fotoaparāta! Tas bija ārprāts.  Visa virtuve asinīs, pašas kā pēc  cūku kaušanas. Bet desas sanāca tīri tā nekas, apēdām visas. Tad kāda pazīstama lauku sieva, redzēdama, ka darīt gribu, bet nemāku, man iemācīja, kā to darīt. Nu jau es taisīju šo kārumu katru reizi, kad nokāvām cūci.

Bet tad pienāca grūtāki laiki un bērnus , kas mums jau bija četri, uz skolu tikai ar pilnu punci neaizsūtīsi, bija jādomā, kā kaut ko nopelnīt. Mamma ierosināja pārdot kādu kilogramu manas garšīgās asinsdesas. Domāju – kurš gan tādas pirks. Bet garšoja un prasīja vēl. Tā, pa kripatiņai, pa mazumiņam, sāku  savu nelegālo mājražošanu, arvien receptūras uzlabojot un dažādojot.

Pirms pāris gadiem uzrakstīju savu pirmo Eiropas projektu un tiku pie skaistas un gaišas virtuves, kurā nu varēju savu ražošanu paplašināt.  Un tagad jau gadu braucam pa Vidzemes tirdziņiem un piedāvājam savas nu jau četru veidu asinsdesas. Un cilvēkiem garšo! Kādam gribas tādas, kā taisīja viņa vecmāmiņa, tad saku, ka es esmu vecmāmiņa astoņiem mazbērniem , ka šīs noteikti būs īstās. Citam vajag kaut ko gruntīgāku, tad piedāvāju kūpinātās.  Cits priecājas, ka ir griķu desa - bezglutēna produkts, vēl citam patīk rīsu desu neparastā garša. Viennozīmīgi varu teikt – asinsdesas ir mūsu novada gardums!