Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.


Šonedēļ raidījumā Ģimenes studija sarunas ar tētiem un par tētiem. Ir noslēdzies raidījuma izsludinātais stāstu konkurss. Šodien sarunas par tematu „Labākā profesija – tētis!”. Kas ir tas īpašais, ko bērnam var dot tikai tētis? Kāda ir tēta loma sabiedrībā, par šo tematu diskutēsim Tēva dienu gaidot. Studijā sarunājas trīs tēti: psihoterapeits Sandis Ratnieks, Ķekavas tūrisma informācijas centra vadītājs Juris Žilko, kurš šobrīd atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā kopā ar savu jaunāko bērnu, kurš dzimis 13. jūlijā, un fotogrāfs Edijs Pālens.

 

Martin un Miķel, es mīlu jūs pat tad, kad esat dumpīgi!

Raksta tētis Mārtiņš no Liepājas

„Esmu uzaudzis piecu bērnu ģimenē, kurā tētis bija tikai radītājs, bet ne paraugs, padomdevējs, skolotājs, draugs un viss pārējais, kam tēvam bija jābūt. Tāpēc dienā, kad pats kļuvu par tēti, sapratu, ka es tāds negribu būt. Man pietrūka tēva atbalsta, padoma, uzslavu, tāpēc tagad cenšos saviem diviem dēliem būt labs tētis, būt paraugs, būt atbalsta plecs, radīt mājas, kurās viņi grib atgriezties, par kurām viņi atceras un domā. Lai gan zēni vēl ir mazi - sešus un trīs gadus veci, tomēr jūtu, ka viņi ir laimīgi. Būt par tēti nav viegls darbs.

(..) Tēva profesijā redzu savus augļus, dažkārt rokas nolaižas, bet tāpēc man padomdevējs un atbalsts ir sieva, kura uzmundrina un dod padomu, viedokli, ja ko greizi daru attiecībā uz bērna audzināšanu. Ja tēva darbu var saukt par profesiju, tad tā nav no vieglajām, bet zinu, ka tā ir viena no labākajām, gandarītākajām un veiksmīgākajām profesijām, ja darbs tiek darīts bērna labā no sirds, nepiespiesti, arī ar mīlestību un iecietību, sapratni.

(..) Martin un Miķel, es mīlu jūs pat tad, kad esat dumpīgi. Ziniet, es pēc kāzām nezināju, kas ir tētis, bet, kad bērniņš sievas vēderā auga un kustējās, sapratu, ka man būs jāuzņemas liela atbildība, nedrīkstu padoties. Un kad Martins piedzima, biju laimīgs bez gala, lepns, ka esmu tētis.”

 

Agnese Cīrule par savu tēti Jāni

"Mans tētis – kad es saku šos vārdus, manī ir prieks un lepnums, un aizmugures sajūta. Tētis man ir īpašs, viņam pilna galva ar idejām, viņam nav nekā nepiespējama, ja nav pieejamu risinājumu, viņš izdomās ko neparastu.

(..) Padomju Savienības laikos tētis nopirka veselu kasti ar "Pola" saldējumiem (ko tolaik laukos nemaz bieži nevarēja dabūt), pielika ar tiem pilnu saldētavu. Uh, tā tik bij' laime!

Kad tētis bija barikādēs, pirmo reizi mūžā biju tik ļoti nobijusies. Gāju 5. klasē, tolaik par ticību neko daudz nezināju, bet kopā ar draudzeni sameklējām Tēvreizi un lūdzām, lai mūsu tēti pārbrauktu mājās dzīvi.

Mans tētis ir liels dziedātājs un esmu ļoti daudz dziesmu iemācījusies no viņa. Reiz bija gadījums, kad pļavā vācam sienu, un es nesu no mājas ūdeni, ko padzerties, un ienāk prātā viena dziesma – aizeju līdz tētim un stāstu, un izrādās arī viņam tieši šī pati dziesma skan galvā – abi nosmējāmies, kā tā var sagadīties. Tēti, paldies Tev, Tu mani esi darījis laimīgu!"

 

Paldies Tev liels, tēti, ka esi!

Raksta Denīze Lācīte, bet pateicības vārdus sūta kopā arī brāli Martinu

"Paldies par iespēju pateikt paldies, savam vismīļākajam tētim, kas rūpējas, atbalsta un palīdz.

(..) Mūsu tētis gatavo ļoti gardus ievārījumus brūklenes ar āboliem, cep cepumus ar mums un zīmē ļoti skaistus zīmējumus, esmu ar viņa palīdzību guvusi atzinības rakstus dažādos Latvijas konkursos, pēdējais ir ,,Kalpa zēna vasaras romantisms mūsdienās’’, ko rīkoja Ābeļu pagasts. Pati esmu otro vietu dabūjusi pilsētas zīmēšanas olimpiādē. Tad tētim ir liels prieks par mani.  Viņš man ir liels palīgs skolā matemātikā. Viņš man liek domāt pašai un, kad galīgi nesanāk, tad iesaistās ar padomiem.

(..) Un tētis dien Zemessardzē, kas arī paņem daudz laika, nereti pārrodas noguris pēc vairāku diennakšu mācībām, gan ziemā, gan karstumā, tad mēs vienmēr ļoti ilgojamies pēc tēta. (..) Mīlestība sākas ģimenē, kur tētis mīl mammu un mamma tēti, tur būs laimīgi bērni. Un nekas nav svarīgāks par ģimeni, novēlu katram Latvijas tētim gan nogurumā, gan priecīgos, gan bēdīgākos brīžos, būt blakus saviem bērniem.”

Lācīšu ģimene

 

"Kad esi maziņš, piedzimstot neredzi tikai mammu un ārstus, viņš jau ir klāt sākumā. Saprot Tevi, uzklausa, palīdz grūtos brīžos. Pat tad, ja Tu esi izdarījis ko sliktu, viņš tevi sabar, bet uzreiz pēc tam samīļo un piedod. Profesija tētis nav elementāra. (..) Šādu profesiju, īsto versiju, Tu redzēsi tikai vienu reizi mūžā. Jo īsts tētis ir tikai vienreiz mūžā," raksta Grēta Jirgena.

 

Četru mazbērnu omiņa Inta Veinberga no Valmieras atminas savu tēti

"Tā kā biju vecākiem vēlais bērns, man bija tikai 12 gadi, kad tēvs aizgāja pensijā. Veselība viņam neļāva turpināt algotu darbu, tāpēc daudz laika pavadījām kopā. Viņš man iemācīja daudz lasīt, spēlēt dambreti, šahu, kārtis, braukt ar velosipēdu, runāt un lasīt krieviski, dziedāt, negarlaikoties vienatnē. Neatceros, ka paps man kaut ko nebūtu ļāvis. Man vienīgi bija jāpasaka, cikos būšu mājās, un tad arī bija jābūt mājās.

Vai varu teikt par savu papu, ka viena no viņa profesijām bija arī tētis? Tāpat kā skolotājs, inženieris? Viņš vienkārši bija lielisks tētis pāri jebkurai profesijai, nodarbei."

 

Pats pirmais supervaronis!

Raksta Sabīne Keinhofa-Prūse

"Es ļoti lepojos ar savu tēti, un viņš vienmēr izrādījis, ka lepojas ar mani! Lai gan daudz varētu runāt arī par mammas visgaršīgākajiem pīrāgiem un vismīļākajām papīra lellēm pasaulē, tēta lielie darbi, stiprās rokas un vienmēr mīļais apskāviens tomēr ir kas īpašs un neaizstājams. Bija vesels piedzīvojums censties "netīšām" aizmigt dīvānā, lai tētis mani aizmigušu aiznestu uz gultu. Vai, kad laika īsināšanai brālim tika atvests bluķītis un maisiņš ar naglām, beigās tā pārvērtās par izklaidi mums visiem trijiem, jo izrādās, ka naglu dzīšanā koka gabalā ir ļoti relaksējoša nodarbe.

Tētis joprojām nebeidz mani pārsteigt, piemēram, nesen viņš sācis spēlēt teātrī, kā arī, ciemojoties paziņoja, ka šoruden sāks mācīties spēlēt ģitāru tajā pašā ģitārspēles studijā, kur pirms astoņiem gadiem mācības uzsāku es. Tētis man ir bijis iedrošinātājs, šoferis, skolotājs, psihologs un vislabākais paraugs kā neatlaidīgs, čakls un mērķtiecīgs cilvēks - mans pats pirmais dzīves supervaronis."

 

Aivis Skudra raksta

"Manu tēti sauc Māris. Viņš man ir pats, pats labākais. Man ļoti patīk pavadīt laiku kopā ar tēti. Iet makšķerēt, braukt sēnēs vai vienkārši kopā paskatīties kādu multfilmu. Tētim ļoti labi padodas darboties virtuvē. Viņš man pagatavo kaut ko vieglu, bet ļoti garšīgu."

 

Otrklasnieces Annas vēstule

"Tētis mani paņēma no bērnu nama. Mans tētis māk marinēt sēnes. Tētis māk mācīt dejas. Tētis māk spēlēt klavieres. Tētis māk taisīt ēst. Tētis ir mīļš un viņš māk rūpēties par mani. Tētis māk braukt ar mašīnu. Tētis māk dārzā iestādīt visu ko. Tāds ir mans tētis!"

 

Felicita Dzene raksta par savu mīļo tēti Zigmāru, ar kuru kopā devusies ceļojumā uz Zviedriju un Igauniju. Savukārt Mētra Savicka raksta par savu tēti Jāni, ar kuru kopā laivo un piedalās laivošanas sacensībās. Tas nekas, ja arī gadās zaudēt…

 

Mans papus vislabākais!

Raksts Inta Grūbe-Tekenberga

"Uzaugu bez tēva – tā man mūža vislielākā sāpe. Trīs dārgumi man no tēva – mežsarga formas poga, ko tēvs nepaguva piešūt, nesāju kā talismanu pie sirds. Prātā skan tēva stāstītā pasaciņa „Mamm, kur lielā karote!”. Savukārt izsūtījumā zīmētais sirmā, bet nesalauztā tēva attēls glabājas goda vietā.

Jo tuvāk nāk Tēva diena, jo biežāk acīs asaras. Sāp! Ar tēvu pabiju kopā līdz nepilniem trīs gadiņiem un tad pēc desmit gadiem, tēvam atgriežoties no izsūtījuma vietas Komi apgabalā, vienu gadu. Toreizējos oktobra svētkos 1958. gadā tēvs pazuda bez vēsts, jo pastāvošās valdības maizi ēda, bet "varenplašās zemes dzimtās" himnu nedziedāja. Skaudri! Sāpe mūža garumā."

 

Marta Brēdike (7 gadi) raksta:

Mēs ģimenē esam pieci: tētis, mamma, divi brāļi un es. Manu tēti sauc Voldemārs un viņam ir 37 gadi. Viņam ļoti garšo cepti kartupeļi. Viņš mani vadā uz dejošanas un dziedāšanas pulciņiem. Viņš ļoti strādā un ļoti gudrs. Es viņu ļoti mīlu tāpēc, ka viņš ir vislabākais tētis pasaulē!

Martas Brēdikes zīmējums

 

Zanes stāsts par savu vīru un dēliņa tēti Raivi

"Sākšu ar to, ka dēliņš ir mūsu lielās mīlestības rezultāts, jo lai arī mēs saņemtu labo ziņu: "jūs būsiet mamma un tētis" gaidījām ilgi. Bija neskaitāmas ārstu pārbaudes uz kurām mani pavadīja vīrs, bija zāļu kalni un pats smagākais pat operācija. (..) Bet tad arī mums Dieviņš dāvāja lielisko iespēju - "būt vecākiem". Tas bija brīnišķīgs laiks, kurā vīrs man visu laiku bija līdzās, palīdzot ikdienas mājas solī, vadājot pie ārstiem, nākot līdzi uz sonogrāfiju un ģimeņu lekciju kursiem, lai savu mazulīti varam sagaidīt abi kopā. Tad pienāca diena, kad jādodas uz dzemdību namu- dzemdību laikā vīrs bija kopā ar mani.

(..)Tad jau sākās mājas ikdiena, kurā Gustaviņa tētis bija un ir liels palīgs man! Atvedot dēliņu mājās likām viņu tēta darinātajā koka šūpulītī, kuru nu glabāsim priekš nākošā bērniņa.

Tagad, kad dēliņš jau paaudzies – viņam ir  2,8 gadiņi, viņi abi pavada kopā katru tēta brīvo brīdi, remontējot tēta mašīnu, vai Gustavs sēž tētim klēpī un mācās ar to braukt. Ja vajag mājās kaut ko salabot, tad dēliņš ar saviem instrumentiem (urbi, zāģi, atslēgām) vienmēr asistēs tētim un pārbaudīs, kas tētim koferī. Viņi kopā iet pastaigās vai braukt ar riteni, ja sliktāks laiks, tad abi spēlējas istabā - būvē kartona māju, vai māju no segām, kurā var ielīst, brauc ar rotaļu mašīnām un ceļ garāžas. Kopā apmeklējam Mežaparku un  vienkārši pavadām laiku kopā.

Uzskatu, ka man ir paveicies ar vīru un dēliņam ar viņa LIELISKO tēti, tāpēc arī katru gadu Tēva dienā viņu apsveicam ar kādu sagatavotu dāvaniņu!

 

Zane kopā ar bērniem Alīdu un Roju tētim velta dzejoli

Mūsu lielais, stiprais tētis / Ļoti daudz ko darīt prot. / Savu cēlo mīlestību  / Viņš ik dienas mums spēj dot.

Arī tad, kad mazāk jaudas / Un, kad gribās vairāk naudas. / Arī tad viņš stipri stāv, / Nesūro par to kā nav.

Māk viņš saprast, novērtēt, / Sīkumos prot uzslavēt. / Un, kad mammai nav vairs ''iekšā", / Noliek skābeņzupu priekšā.

Gultā pasaku kad lasam, / Tētim miegs jau uznāk pašam. / Un, kad esam pabeiguši, / Steidz uz mīļās mammas pusi.

Skola, bērndārzs, veikals, mājas. / Darba dienās tā mums klājas. / Bet, kad pienāk brīvdienas, Sakravājam mantiņas.

Slidas, slēpes, ragavas/ Ziemā mūsu draudzenes. / Bet kad laiks jau siltāks kļūst, / Tētim jaunas domas plūst.

Dzimšansdienas dāvanu / Prot viņš atrast labāko. / Un, kad mamma neļauj kaut ko, / Izlūdzos es tēti jauko.

Kad pēc darba pārguris / Mīļais tētis atgūlies. / Mazais brālis saka "te-te" / Un viņš noteikti domā: "Nav labākas profesijas par profesiju - tētis"! "