Izglītības Kvalitātes valsts dienests kopš marta uzsācis apjomīgu projektu, lai sešu gadu laikā mazinātu to bērnu skaitu, kas pamet mācības un nepabeidz skolu. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2016. gada mācības pārtrauca apmēram 10 % skolēnu. Tie ir 14 tūkstoši jauniešu, kas palikuši bez pienācīgas izglītības, pārsvarā papildinot mazkvalificētu strādnieku vai ilgstošo bezdarbnieku rindas. Kā mainīt situāciju, diskutējam Ģimenes studijā. Raidījuma viešņas Eiropas Sociālā fonda projekta Atbalsts priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas samazināšanai”” vadītāja Gunta Kraģe un projekta nacionālā koordinatore Kristīne Jozauska, Valmieras Viestura vidusskolas sociālā pedagoģe Iveta Upīte, Rīgas 9. vakara (maiņu) vidusskolas direktore Ilze Dupate, Jelgavas novada pašvaldības Izglītības pārvaldes vadītāja Ginta Avotiņa.

Daudzu valstu pētījumi rāda, ka valstij vēlāk dārgi izmaksā cilvēks, kas nav ieguvis pienācīgu izglītību. Cilvēks vēršas pēc sociāliem pabalstiem, jo viņam trūkst izglītības un viņš nespēj sevi realizēt. Nav ieguvis pienācīgu izglītību - tas nozīmē, ka pametuši mācības pēc sākumskolas pabeigšanas neturpina mācīties un neiegūst pamatizglītību, un līdz ar to neturpina arī turpmākos posmus – neapgūst kādu profesiju, neiegūst augstāko izglītību. Projekta galvenais uzdevums ir samazināt to skolēnu skaitu. Vairāk mācības pamet zēni.

Iemesli, kāpēc pusaudži izvēlas pamest mācības ir saistīt ar izglītības, vides, ekonomiskajiem un ģimenes riskiem. Tā tas definēts projektā.

Iveta Upīte, balstoties pieredzē, skaidro, ka saknes, piemēram, devītklasnieka izvēlei pamest skolu, meklējamas bērna agrīnajā attīstībā, ģimenē. Viena tendence – bērnu pārāk agri iegrūž patstāvīgumā un viņš netiek ar to galā; otra – vecāki distancējas no bērna vajadzībām, dažkārt var novērot, ka bērns risina vecāku problēmas, vecāki pat iesaista bērnu šo problēmu risināšanā. Pāragra patstāvības veicināšana un vecāku atbalsta trūkums noved pie tā, ka bērns nav spējīgs to nastu, kas viņam tiek uzlikta.