Kāda ir Latvijas kultūras veiksmes atslēga, kā kultūra varētu veidot nākotnes Latviju  – gados un domās jaunu cilvēku idejas vērtē dzejniece Inese Zandere, Ikšķiles Brīvās skola vadītāja Kristīne Liberta, filozofijas doktors un diriģents Ivars Bērziņš un „Luminor” bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš.

Latvijas Radio raidījumu cikla Latvijas veiksmes atslēga noslēdzošais raidījums, kurā meklējam idejas kā veicināt Latvijas izaugsmi un mēģinām saskatīt, kāda būs mūsu valsts nākamajos simts gados. Galvenā uzmanība šajā ciklā pievērsta ekonomikai, zinātnei, izglītība un kultūrai – nozarēm, kas ir mūsu valsts balsti.

Kā kultūra varētu stiprināt mūsu valsti, raugoties nākamajā simtgadē?

Inese Zandere: Uz kultūru var palūkoties dažādi, bet man liekas, ka Latvijas valsti varētu stiprināt kultūras iekšējais pretrunīgums, kas tai piemīt. Tas faktiski ietver abus spēka avotus, jo kultūra ir spēja savienot tradicionālo un uzturēt kontinuitāti ar iepriekšējām paaudzēm, iepriekš radīto. Otrā galā ir kritiskās domāšanas spēja, kas bez tās otras puses nevar pastāvēt, jo tad tā ir individualitātes uzdošana par visa kritēriju. Kultūra vienmēr viss ir saistīts ar pārņemšanu, atdarināšanu, izpēti, kaut kā jauna būvēšanu, izmantojot veco, tajā pašā laikā visa apšaubīšanu, robežu pārkāpšanu. Tas ir pamatprincips, kas runājot par valsti vai nāciju, būtu attiecināms uz visu, kas notiek.

Ivars Bērziņš: Varētu arī diskutēt, vai kultūra ir ekonomikas sastāvdaļa, vai ekonomika ir kultūras sastāvdaļa. Arī pārstāvot kultūras menedžmentu, to, kas nodrošina kultūras izpausmes, mani arvien vairāk nepatīk kultūrpolitiķu uzstādījumi, kas veicina ārkārtīgi veicina cilvēkos nosacījumu radīšanu. Tas ir saistīts ar naudu. Gribētos uz kultūru paskatīties šaurāk, kā uz mākslu, jo bieži aizejam tik plaši, ka tā māksla „izkūst”.

Pēteris Strautiņš: Skatoties uz kultūras jēdzienu plašākā nozīmē, ekonomika ir kultūras sastāvdaļa. Bet kultūrai ir daudz definīciju. Ja man jautā, kā kultūras attīstība ir saistīta ar ekonomiku, padomāsim, kā citu valstu iedzīvotāji skatās uz mūsu valsti, to, kas tajā ir radīts, un to, ko mēģinām pārdot citās valstīs. (..) Latvijas kultūra un ja runā par starptautisko publicitāti, noteikti klasiskās mūzikas atskaņotājmāksla un tas, ko tā ir izdarījusi, tas ir ļoti vērtīgi. Visam, ko mēs radām, ir papildus aura. Īpaši tas varētu attiekties uz visāda veida intelektuālajiem pakalpojumiem.

Kristīne Liberta: Man šķiet, ka izglītības jomā mums ir paveicies ar kultūru, jo mūsu bērniem kultūra ir apkārt redzama, dzirdama un jūtama. Tā ir mūsu veiksme un laime. Arvien vairāk jaunieši koklē un meitenes iet aust, tradicionālās lietas ir dzīvas un nav tikai muzejos, eksistē pa īstam.

Revolūcija domāšanā kā jaunas sistēmas meklēšana

Ideju piedāvā Linda Teikmane, mini-biennāles "Mākslas nākotne/Nākotnes revolūcija" kuratore

Revolūcija savā ziņā iezīmē nemitīgu attīstības procesu. Tās ir ne tikai pārmaiņas, arī domāšanas attīstība. Revolūcija nav tikai kārtības apgāšana, bet mēģinājums meklēt jaunu sistēmu, kas šajā brīdī strādās. Revolūcija sākas ar domāšanu par to. Futuroloģija formulē četrus iespējamos variantus: pozitīvais, negaidītais distopiskais un iespējamais. Arī negaidītības variantā, kur nevarēs prognozēt 90 % no tā, kas būs, vismaz būs iestrādne, kas ir tas, ar ko sākam.

Inese Zandere: Starp vārdiem kultūra un revolūcija kopsakars ir Mao Dzeduns un nekādu baudu no šāda vārdu salikuma neizjūtu.

Ieklausoties teiktajā, man radās sajuta, ka viņa iztēlojas revolūciju kā notikumu. Es domāju, ka 21. gadsimta izpratnē, sevišķi kultūras izpratnē, revolūcija ir process, jo pats kultūras jēdziens iever šo revolucionāro jeb sistēmu pārveidojošo attiekami, bez kura mākslai nebūtu jēgas.

Drīzāk revolūcija būtu jāuztver ne kā analogs sociālām revolūcijām vai politiskām, bet kā cilvēka spēja pārveidot pasaules skatījumu, kurā viņš atrodas. Drīzāk tas saistīts ar tehnoloģijām, ar to, kā pārveidojusies mūsu pasaules uztvere. Tas nebūs cirtiens, bet tāda gaita.

Ivars Bērziņš: Ar mākslu sevišķi saistīts jēdzienu radošumu, tas ir individuāls process. Jebkurš mākslinieks jaunībā ir revolucionārs, jebkurš ir pret un grib mainīt. Ar laiku kļūstot viedākam, mani arvien vairāk uzrunā teiciens: „Viss jau ir pateikts, tikai ne visi to ir izdarījuši.” Mierīgi gaidi, kad visi pateiks, tad mēs atkal kaut kur virzīsimies. Katrs jau nonāk pie savas revolūcijas. Mākslu vispār uztveru kā individuālu procesu. Cits jēdziens ir miglā tītais radošo industriju jēdziens, kas pārņēmis pasauli, manuprāt, tas nav tik viennozīmīgi labs.

Kristīne Liberta: Savā ziņā mēs esam revolucionāri, piemēram, mēs neēdam skolā gaļu. Tas saistīts ar kultūras un ētikas apsvērumiem, tā ir viena praktiska lieta skolā, ko esam izvēlējušies, ka nevēlamies tādu pieredzi.

Katrs no mums ir bijis revolucionārs, katrs no mums ir bijis pusaudzis, kad bijām revolucionāri. Normāli, ka esam to izdzīvojuši. Reizēm pieņemam revolucionārākus lēmumus, reizēm – tradicionālākus, tas ir normāli, tā ir mūsu dzīves sastāvdaļa. Un tās sajūtas visiem ir zināmas un saprotamas.

Pēteris Strautiņš: Radošās nozares un visas jomas, kur notiek cilvēku ideju pārceļošana, tās ir jomas, kurās revolūcijas var notikt un notiks. Ja runājam par negaidītiem un iepriekš neprognozējamiem notikumiem, kas radikāli izmainījuši pasaules vēsturi, jaunu reliģiju rašanās ir spilgtākais piemērs. Māksla arī savā emociju veidā ir pusreliģiska nodarbe. Ir posmi, kad notiek pakāpeniska attīstība, un ir posmi, kad notiek lēcienveida pārmaiņas, kuras neviens nav varējis paredzēt.

Tāpat nevar paredzēt, kas cilvēkiem patiks arī komerciālā jomā. Var izdot miljoniem dolāru, bet bieži izrādīsies, ka veiksmīgais produkts ir radīts garāžā un lielās korporācijas atkal paliks sēžot peļķē.

Inese Zandere: Revolūcija arī kultūrā tiek padarīta par produktu. Piemēram, Alvis Hermanis savā dienasgrāmatā min, ka projektu teātris daudz nodarbojas ar sociālām akcijām nevis ar teātra mākslu tradicionālā izpratnē. Tā ir jaunā komercija kultūrā. Tas man liek apšaubīt šo pieeju, ka sacelšanās pret esošo tiek padarīta par modes lietu un produktu. To var spilgti redzēt teātrī, arī mūsdienu mākslā. Tāpēc es pret revolūcijas terminu, it sevišķi, ja to min ar mākslu saistīti cilvēki. būtu piesardzīga.

Pēteris Strautiņš: Dažiem sevis pasniegšanas veids, ka esmu revolucionārs, radīšu kaut ko jaunu ir mārketinga veids bez dziļāka garīgā satura. Tas noved pie tā, ko ekonomikā sauc par dilstošās atdeves likumu – jo vairāk tādu revolucionāru sarodas, jo grūtāk ir kādu pārsteigt un vairāk ir jādara visādas muļķības, pat netiklības. Vai arī tieši pretēji, ja parādās māksla, kas balstās uz augstu profesionālismu, tad tas kļūst par kaut ko neparastu kādā brīdī.

Nepieciešamas diskusijas un un sarunas

Ideju piedāvā mākslinieks Reinis Lismanis, absolvējis Braitonas universitāti, dzīvojis Londonā

Doma, ko esmu dzirdējis no draugiem, kas studējuši mākslas jomā Latvijā – ir akūts kritiskas diskusijas trūkums starp vienaudžiem un studiju biedriem, kas ir nenovērtēji svarīgi. Raisīt diskusijas, komentēt vienam otra darbus vai projektus un idejas. To var attiecināt uz jebkuru jomu, ne tikai uz mākslu vai vizuālo mākslu. Šāda sadarbība un ideju apspriešana var nākt tikai par labu, lai attīstītu domas virzienos, kas pašiem neienāk prātā. Daudziem varbūt tā izkāpšana no komforta zonas, nebaidīšanās dalīties, kā arī uztvert kritiku pozitīvi.

Ivars Bērziņš: Nākotnē nebūs svarīgi, ka ej uz kādu konkrētu žanru vai darbu, bet tu ej socializēties. Tas ir labi aizmirsts vecais, man bija brīnišķīgs atklājums, ka pirmie publiskie simfoniskās mūzikas koncerti Anglijā notika kādas 5-6 stundas: cilvēki paēda, paklausījās vienu simfonijas daļu, tad bija dievkalpojums, pastaigājās, parunājās, vēl mazliet paklausījās.

Nebija iedomājams, ka cilvēku apgrūtinās ar četrdaļīgas simfonijas atskaņojumu. Cilvēki socializējās. Mēs atkal ejam uz to.

Kristīne Liberta: Tā ir problēma, ka jaunieši savā starpā nekomunicē. Tā ir šīs paaudzes iezīme, ka viņi tik daudz nesarunājas, kā mums bija ieraksts. Tā ir visas mūsdienu pasaules problēma, ka var “ielaikot”, bet sarunas iet mazumā arī vecākās paaudzes cilvēkiem. Domāju, ka to arī šis puisis gribēja teikt, ka dzīvē sarunāties, arī latviešiem ir tipiski baidīties par to, ko izdomājis, nedod, Dievs, kāds ātrāk to izdarīs.

Pēteris Strautiņš: Domāju, ka mūsdienās cilvēki Latvijā sarunājas daudz. Salīdzinot ar padomju laiku, ekonomika ir citāda, tajā laikā lielākā daļa cilvēku darba laikā fiziski ražoja preces. Mūsdienās viss, kas ir saistīts ar preču ražošanu ir darbs ap 25 % strādājošo. Strauji audzis to darbu īpatsvars, kas saistīti ar komunikāciju – informācijas uztveršanu, lasīšanu, rakstīšanu, stāstīšanu un pārstādi. Gadās, ka darba laikā cilvēki ir stipri noguruši no informācijas, intelektuālas darbības, emocionāli izsmelti. Atnākot mājās, iespējams, viņiem negribas daudz runāt, lasīt biezas grāmatas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mūsdienās grāmatas pārdod mazāk. Arī tehnoloģiju izmaiņas to ietekmē. Bet cilvēki runā daudz, klausās daudz, domā daudz, jo tas ir viņu darbs. 

Inese Zandere: Nodarbošanās ar fizisku lietu radīšanu un lietām, ko var radīt lēnām un atbilstoši savai ieceri, ne klientu pasūtījumam, būs daudz lielāka nozīme. Tas notiks, jo cilvēks nevar dzīvot sašķiebies uz vienu pusi. Lai noturēti vertikalitāte starp komunikatīvo dzīves veidu būs aizvien lielāka nozīme visam, ko saucam par hobiju, bet ko var darīt ar rokām, darīt lēni un darīt dabā.

Šobrīd mums diskusija nozīmē pozicionēšanos kaut kam iepretī, sevis nošķiršanu no kaut kā. Tas ir pats slimākais, kas šajā sabiedrībā ir. Mēs visu laiku cenšamies sevi kaut kam pretstatīt, vai nu mūs visus kā kopumu pret kaut ko politiskā, ģeogrāfiskā un nacionālā nozīmē, vai sabiedrības slāņus, vai intelekta līmeņus, vai vēl kaut ko. Mums būtu jāmēģina no šī diskusijas līmeņa pāriet tādā diskusijā, kuras nolūks nav nošķirties, bet atrast veidu, kā sadarboties.

Pirmais solis uz to ir anonimitātes pārvarēšana. Šobrīd liela daļa savus uzskatus, īpaši, ja tie ir kritiski, pauž anonīmos komentārus. Tam nav nekādas vērtības. Pati esmu attiekusies no anonimitātes, es nekad neesmu nevienu komentāru uzrakstījusi internetā, kas nebūtu identificējams kā Ineses Zanderes izteikums.

Kristīne Liberta: Kritiskās diskusijas trūkums nav tikai Latvijas problēma, tas ir tendences, kas raksturīgas visur pasaulē. 

Pēteris Strautiņš: Mēs dzīvojam sabiedrībā, kas gadu simtiem ir vadīta ar negatīviem stimuliem pārsvarā, turklāt to ir darījuši ārzemnieki. Ir cilvēki, kas dzīvojuši sabiedrībā ar pozitīviem stimuliem, tu dari, tad, iespējams, būs labāk. (..) Ar laiku arī mēs sapratīsim, ka kaut kas mainījies, tā saprašana nāk lēni. Sabiedrības kultūra mainās lēni. 

Teātri integrēt izglītības sistēmā

Ideju piedāvā Māra Ribkinska, jaunā režisore

Teātri varētu integrēt mūsu izglītības sistēmā. Teātris iever ir dažādu materiālu un literatūras analīzi. No savas skolas laika atceros, ka literatūras analīze bija rakstiska eseja, vai diskusijas klasē. Teātris piedāvā materiālu vai lugas analīzi darbībā. Kad esi pabeidzis analīzi pie galda, vari to izspēlēt arī interpretējot, tā labāk saprotot materiālu.

Otra lieta – aktiermeistarības vingrinājumi, kas māca ieklausīties savā partnerī, redzēt un dzirdēt. Šodien, kad skolā ir izteikta digitalizācija, tu esi spiests dzirdēt otra viedokli, reaģēt uz to un paust savu viedokli.

Būtu labi, ja izglītības sistēma būtu iekļauts izrāžu, koncertu vai izstāžu apmeklējums un pārrunas pēc tam, lai būtu iespēja izteikt viedokli un arī to veidot.

Kristīne Liberta: Mēs jau izmantojam sociālo zinību laikā, esam vienojušies, ka teātris būs kā viena no sociālo zinību izpausmēm. Piekritu idejas autorei un Jānim Grestem, kas to teicis jau pirms simts gadiem, ka atcerēšanās ir zemākā pakāpe, augstākā būtu domāšana, darīšana – visaugstākā. Jo vairāk mēs mācāmies darot, jo vairāk ir jēgas no visa procesa. Tāpēc mēs savā skolā uzsvaru liekam uz darīšanu. Nav jau neviens aizliedzis skolā spēlēt teātri, standarts neaizliedz skolotājam darīt un spēlēt teātri ne latviešu valodas stundās, ne matemātikā. Tas prasa pašam laiku padomāt un gatavoties. Tas ir netradicionāli, bet tas viss ir iespējams. Tās ir lietas, kas noved pie tā, ka cilvēks labāk saprot, kas ir viņš pats, tad viņš var labāk reaģēt ar ārpasauli, kolēģiem.

Esam par visādām netradicionālām metodēm, kas nemaz nav netradicionālas, tikai mums līdz tām vēl mazliet palicis.

Nesaprotu, kā vēl joprojām mūsdienās ir skolas, kur skolotājs var pateikt, ka šis zīmējums ir nepareizs, šis sacerējums ir nepareizs. Kā tas ir iespējams, kā māksliniekam var pateikt, ka viņa glezna ir nepareiza?

Inese Zandere: Ierosinājumi par teātri bija brīnišķi. Tas var tā darboties, bet kopumā šī tēma aizvedina uz citu sāpīgu tēmu. Proti, pašizpausme un spēja darboties ir liela vērtība, bet nav vērtība pati par sevi. Tai jābūt saistītai ar zināšanu kopumu un spēju iedziļināties.

Iedomājoties skolu teatrālās izpausmes, gribas teikt, ka pat 70 % būs bezgaumīgi, jo skolotāji, kas to īstenos, nespīdēs ar dziļām zināšanām un gaumi teātra būtības izpratnē. Tas pārvērtīsies dekoratīvā montāžā pie eglītes un neveicinās gaumes attīstību un mākslas izpratni.

Jā, es diezgan rupji izsakos par skolotājiem, bet es arī neloloju nekādas ilūzijas. Visvairāk to var redzēt saistībā ar vizuālo mākslu, attālinoties no skolas, saistībā ar pilsētu vizuālo noformējumu dažādos svētkos. Tā vietā, lai līdzekļus ieguldītu trīs pussabrukušu māju sakopšanā pilsētas centrā, var ieguldīt līdzekļus dažādās apšaubāmas kvalitātes ciku-cākas, ar kurām izdekorē pilsētu uz svētkiem. Tas pats arī skolā.

Lai par kuru kultūras izpausmi runātu, pats galvenais ir spēja iedziļināties, nošķirt īsto no virspusējā, dekoratīvo no naivajām bērnišķībām, ko uzdodam par radošā gara izpausmēm. Darīt to, kas ir vērtīgs.

Neignorēt populāro mūziku. Gaumes veidošana sabiedriskajos medijos

Ideju iesaka mūziķis Edgars Šubrovskis

Runājot par populāro mūziku kā kultūru un iespēju to eksportēt, es vispirms skatītos, vai mums ir kāda mūziķu sagatavošana. Tad uz mūzikas menedžmentu, tad uz auditoriju. Jauns cilvēks, ja dzīvo Latvijā, viņš tomēr sākotnēji spēlē vietējai auditorijai, un daudz kas ir atkarīgs no tā, ko vietējā publika grib dzirdēt. Arī un vietējie mediji šo gaumi kaut kāda veidā baro.

Ja grib, lai ir mūsdienīga popmūzika un tāda, ar kuru varam konkurēt pasaulē, varbūt vajadzētu pārstāt izlikties valsts līmeni, ka populārā kultūra ir kaut kas nenozīmīgs un viņu tik ļoti ignorēt. Ne jau vienmēr tādas lietas ir risināmas ar naudu, arī jēdzīgāka sabiedrisko mediju izmantošana varētu nākt par labu, saprātīgāka programmas salikšana varētu daudz uzlabot, dot mūziķiem sajūtu, ka viņi ir nepieciešami. Nevis viņiem ir jādomā 3,5 minūšu formāts, kā izpatikt, tomēr var darīt lietas, kas ir eksperimenti, kas ir dvēsele un patiesums. Ka to translēs. Tas ir svarīgi.

Ivars Bērziņš: Noteikti šeit kultūrpolitikas tradīcija un arī nedaudz ekonomikas. Viņi jau varēs, viņi jau tai tirgū. Jēdziens kultūrekonomika skaidri parāda, ka dzīvās mākslas nekad nevar nopelnīt, vienīgi, jautājums, vai dotāciju dod valsts vai privātais.

Pēteris Strautiņš: Zvaigznes var, bet lai zvaigznes izaugtu ir vajadzīga bāze, Latvijā tās ir bērnu mūzikas skolas, kas ir pamatīgi jāsubsidē.

Ivars Bērziņš: Tā ir dziļāka diskusija. (..) Mēs visu laiku kādam deleģējam lemt par pilsoņu naudu. (..) Es arī domāju, ka ir laba vai slikta mūzika, tad būtu jāmaina pilnīgi viss, mums nav populārās mūzikas finansējums no valsts. Vienkārši nav paredzēts.

Inese Zandere: Latvijas sabiedrisko mediju izpratnē popmūzika ir slikta, neprofesionāla mūzika. Latviešu populārā mūzika ir gandrīz tikai tā, kurā katru nākamo noti var paredzēt arī cilvēks, kas mūzikas skolai nav pat tuvumā bijis. Kamēr mediji nemainīs attieksmi pret popmūziku iekšienē, kas ir laba popmūzika un kas ir amatierisms... (..) Piekrītu teiktajām, tā ir sabiedrisko mediju atbildība. (..)

Kultūras radītāju galvenā misija ir neskaitāmu alternatīvu radīšana, lai cilvēks varētu izvēlēties starp daudzām lietām, kas atbilst viņa izpratnes līmenim vai vajadzībām.

Kristīne Liberta: Nonākam atpakaļ pie revolūcijas, ka vajadzētu būt kaut kam jaunam, nevis it kā ejam pa vecajām sliedēm. No otras puses, ja ejam pa vecajām sliedēm, pēkšņi rodas iedvesma, mēs nonākam citā galamērķī. Sāpīgākais moments daudzās jomās ir naudas sekošana un atkarība no naudas, ir jādara tā, lai tiktu pie naudas. Ja mūzikas pamatmērķis ir nopelnīt, tad ir grūti, jo ir jāizpatīk tik daudziem. Ja viņš mūziku rada sev un tā ir sirdslieta, iespējams, situācija ir brīvāka.

Pēteris Strautiņš: Domāju, ka šī problēma pakāpeniski risināsies, sabiedrībai kļūstot bagātākai. Situācijā, kad nauda ir tikai valstij, ir daudz problēmu, kā iecelt tos, kam būs tiesības lemt, kas ir laba, kas slikta gaume. Demokrātiskā sabiedrībā droši vien sliktu gaumi īsti aizliegt nevarēs. Bet kad cilvēkiem ir vairāk naudas, viņi, piemēram, iet uz restorāniem, tur spēlē dažādi mūziķi. Restorāni ir tā vieta, kur notiek sacensība par uzmanību, tur eksperimentē un no tā rodas kaut kas interesants. 

Dizains ir visur

Ideju piedāvā Aiga Beirenoviča un Krista Miltiņa, dizaina studentes Latvijas Mākslas akadēmijā

Dizains ir visur mums apkārt, tas nav tikai krēsls muzeja vai krēsls mūsu mājās. Dizains ir arī slimnīcā, sabiedriskā transporta pieturā. Šobrīd daudz runā par pakalpojumu dizainu un dizainu kā rīku, ar kuru varam mainīt cilvēku ieradumus. Daudziem problēmas sagādā, kā samaksāt autostāvvietas pakalpojumus kasēs, ir daudzas lietas, ar kurām ikdienā saskaramies, bet neaizdomājamies, ka tām vajadzētu pievērsties no dizaina puses. Jādomā par dizainu kā lietojumu, ne dizainu kā priekšmetu.

Inese Zandere: Faktiski, rakstot dzejoļu grāmatu es domāju, kā tā varētu noderēt praktiski. Pirmkārt, es to vizualizēju savā iztēlē, jo grāmata ir tāda parādība, kurā telpa un laiks savienojas.

Grāmata ir būtisks domāšanas dizaina priekšmets. Apstākļos, kad domāšanu ir vairāk pārņēmusi attēla slīdēšana, šis pasaules uztveres veids ir nonācis pretrunā ar cilvēka iespējām, kā rezultāts ir cilvēka nespēja iedziļināties tekstā un uztvert tā jēgu.

Grāmata ir domāšanas dizainam svarīgs priekšmets, jo prasa, lai veltītu lasīšanai lielāku laiku, lēnina procesu, uztveri un tā trenē spēju iedziļināties tekstā. Šādā nozīmē, arī rakstot grāmatu es domāju dizainiski, es radu tekstu, kas paredz iespēju, ka cilvēks to varēs lasīt lēnām.

Noslēgumā ideja dzejā. Dzejnieks Artis Ostups, izdevuma "Punctum" redaktors lasa dzejoli, kas ieskatās tuvākajā nākotnē, ar to vēloties norādīt, ka līdzās s skaistajam un saprotamajam vienmēr eksistē arī neglītais un nesaprotamais, kas nepazūd arī lielos svētkos. Kultūras uzdevums šodien vai rīt ir pētīt abas šīs dimensijas.