Projekts: Re! Starts! Laikmetīgais teātris 20. gadsimta 20.-70. gadu kontekstā. Cikla 3. raidījums. Situācija Latvijas PSR teātros pēc otrā pasaules kara, iezīmējot Drāmas, Dailes, Jaunatnes, Liepājas, Valmieras teātrus, kā veidojās situācija padomju ideoloģijas apstākļos. Raidījuma autors un vadītājs Jānis Siliņš. Sarunas partneri teātra zinātniece Līga Ulberte un aktrise Anta Krūmiņa.

Raidījumu atbalsta:

Kā veidojās situācija padomju ideoloģijas apstākļos?

Jānis Siliņš: Tā ir plaša, sazarota, daudzveidīga. Skatītāju mīlestību teātri izpelnījās ar labu repertuāru. Lielu daļu no tā analizējam arī šodien.

Līga Ulberte:  Par šo laiku bijis daudz jādomā, gan strādājot ar studentiem un runājot par teātra vēsturi, gan pētot daudzas personības.  Staļina laiks iedarbojies ļoti smagi: tas ir šausmīgs, totalitārs, ļoti neradošs un cilvēka dzīvību apdraudošs. Teātra mākslai desmitgade pēc kara ir visbaisākā no visām padomju laika desmitgadēm.

Jānis Siliņš: Top spožas izrādes. Tai skaitā Raiņa "Uguns un nakts". To atceras

Anta Krūmiņa:  Visvairāk prātā ir Lilita Bērziņa, tumši sarkanā kleitā ar melnu bizi, matos mirdz kaut kas spožs. Mizanscēna: Lāčplēsis vienā skatuves pusē, Spīdola – otrā. Runā viens ar otru kā tālumā. Bet pa vidu, šķiet, skan vaidi: vai, vai, mūsu mīļie…

Jānis Siliņš: Smiļģis par šo iestudējumu pirmais Latvijā iegūst PSRS skatuves mākslinieka nosaukumu. Smiļģis iestudē krievu autorus un klasiku: "Jegors Buličovs un citi", Raiņa "Pūt, vējiņi", Šekspīra "Liela brēka, maza vilna", "Anna Kareņina" (1949), kur Anta Krūmiņa iesaistījās 1955. gadā Annas dēla Serjožas lomā. Pati pastāstīs arī par to, ka spēlēja J. Granta, V. Sauleskalna "Jūras vējos" (1953).

Anta Krūmiņa: Kādam no aktieriem, kuri to jau bija spēlējuši iepriekš, ienāca prātā „papildināt”  izrādi, piešķirot Ēvalda Valtera un Emīlijas Bērziņas varoņiem puiku (lielais bija Harijs Liepiņš). Jutos lepna, skraidīju pa skatuvi, lasīju tukšās pudeles, kā jau puikas jūrmalā, bet aktieri sadomāja man piešķirt arī tekstus. Tagad es saprotu, kāpēc, jo tie bija, piemēram,  šādi: šo nozveju mēs veltīsim kongresam…, tagad izpildīsim piecgades plānu četros gados…

Jānis Siliņš:  Arī Nacionālajā teātrī repertuāra daudzveidība, Amtmaņa – Briedīša un Veras Baļunas radošā darbība, sasniegumi, piemēram, Aleksandra Ostrovska "Līgava bez pūra", 1948.  Par V. Lāča Oskaru Zvejnieka dēlā arī parunāsim.

Līga Ulberte:  Ir tādi darbi, kas ļoti labi ļaujas dažādām interpretācijām. Piemēram, Skalbes pasaka Kā es braucu Ziemeļmeitu lūkoties. Darbs rakstīts revolucionārās noskaņās, bet visu padomju laiku varēja interpretēt, kas ir meklētājs, ko viņš meklē.  Tāpat ir ar Lāča Zvejnieka dēlu. Oskara izcīnīšanās cauri dzīves grūtībām  labi ļāvās dažādām koncepcijām.

Jānis Siliņš:  Teātru priekšrocība, ka neskatoties uz partijas un visādu “orgānu” diktātiem, ar klasiku, ar labu literatūru  varēja runāt skaidrāk, tiešāk par cilvēku attiecībām un sociālajiem jautājumiem.