Cikla 2. raidījums: 1934. - 1945. gads. Latvija politisko pārmaiņu griežos un to atspoguļojums latviešu teātrī. Piedalās teātra zinātniece Edīte Tišheizere un režisors Valdis Lūriņš, raidījumu vada LKA profesors Jānis Siliņš. Redaktore Dzintra Matuzāle

Šī būs saruna par savdabīgu posmu. Atdalītu posmu, nosacīti. Posms sarežģīts, jo tas piedzīvo Ulmaņa apvērsumu 1934. gadā, pirmo padomju okupāciju 1940. gadā,  vācu okupāciju, otro pasaules karu un pēckara pirmās sezonas. Bet teātris strādā.

Raidījumā skan Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa runas fragments Latvijas Radiofonā 1934. gada 18. maijā, fragments no lieluzveduma „Tev mūžam dzīvot, Latvija” 1936. gadā, Žaņa Katlapa uzruna, atklājot 1940./41. gada teātra sezonu, un dažādu tā laika iestudējumu fragmenti.

Edīte Tišheizere:

Man liekas, ka vienmēr tajos periodos, kad valsts interesējas par teātri, teātris dzīvo bagātāk, bet sarežģītāk un grūtāk. Tajos brīžos, kad vara ir vienaldzībā pret teātri, viņš var atļauties būt godīgāks, vairāk domāt par mākslu.

Jānis Siliņš:

Bet kāpēc vara uztraucas par teātri?

Edīte Tišheizere:

Jau kopš senās Grieķijas laikiem… kas var būt labāks izglītības instruments, kas uzreiz uzrunā tūkstošus un var paust vajadzīgās idejas? Pēc 34. gada teātris kļūst par tādu instrumentu, un tāds pats viņš kļūst 40. gadā.

Valdis Lūriņš:

Teātrim jātrako tāpat kā visām mākslām. Un trakulībās var kaut kas jauns dzimt. Parādīties jauna garšviela. Bet īsteni talantīgs teātris ir tad, kad viņam izdodas uzminēt skatītāju pieprasījumu - pirms skatītājs pats to noformulē. Un tad runā par lielajām teātra virsotnēm, kas saistītas ar to, ka iedarbojušās un saviļņojušas teātra skatītāju.

Raidījumu atbalsta: