1968. gada trimdas jauniešu kongresam Berlīnē bija jākļūst par brīdi, kas vienotu dažādās pasaules malās izkaisītos latviešu jauniešus idejā par brīvu Latviju. Taču tā laika Berlīnes varas iestādes lēma nekaitināt Padomju Savienību un ar sabiedroto atbalstu kongresu aizliedza. Līdz ar to jauniešiem nācās kongresu pēdējā brīdī pārcelt uz Hannoveri. Tomēr mērķi izdevās sasniegt divkārši, jo protesti pret aizliegumu un lielā pasaules mediju uzmanība latviešu jauniešus saliedēja pat vairāk. Atzīmējot 50 gadus kopš iecerētā kongresa, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā 9. maijā forumā uz notikumiem atskatīties tā laika aculiecinieki. Raidījumā Īstenības izteiksmei, tiekoties ar viņiem, stāsts par to, kā trimdas jaunatne cīnījās par tiesībām atgādināt neērto patiesību par Latvijas okupāciju pašā Aukstā kara sirdī – Berlīnē.

 

Tā dēvēto "Aizliegto kongresu" 1968. gadā sasauca trimdas jaunatnes apvienības, lai atzīmētu Latvijas valsts 50. gadadienu un protestētu pret Baltijas valstu okupāciju. Pret kongresa sasaukšanu un tā mērķiem protestēja PSRS vēstnieks Austrumberlīnē, un trim Rietumberlīnes komandantūrām (Lielbritānijas, ASV un Francijas) pieprasīja to aizliegt. Rietumi padevās PSRS spiedienam, un dienu pirms kongresa atklāšanas Berlīnes komandantūra to aizliedza ar bezprecedenta militāru pavēli. Rezultātā kongresa norises vieta tika pārcelta uz Hannoveri Rietumvācijā.

Kongresa aizliegšana izraisīja lielu starptautisko mediju interesi, sekoja protesti un demonstrācijas ne tikai Berlīnē un Bonnā, bet arī ASV un citās valstīs. Aizlieguma un protestu rezultātā Rietumberlīne izpelnījās asu sabiedrības nosodījumu, tā arī aktualizējot jautājumu par Baltijas valstu okupāciju.