Pērn vairākas firmas par atkritumu pārstrādes imitāciju un riepu krāšanu kalnos tika pie rekordlieliem vairāku desmitu miljonu eiro sodiem. Taču gadiem iekrātās problēmas ar to nebūt nav atrisinātas, vien izgaismotas. Tas izdevās, jo atkritumu pārstrādātāju kontroli no Vides aizsardzības fonda administrācijas pārņēma Valsts vides dienests. Tajā norāda, ka šo nozari līdzīgi kā Vides aizsardzības fondā uzrauga divi speciālisti, taču gada laikā izdevies atklāt virkni pārkāpumu. Tomēr vēl arī izrādās, ka krāpt valsti un vidi atkritumu radītājus mudina arī pati valsts.
Pērnā gada nogalē vides ministrs Kaspars Gerhards (Nacionālā apvienība) droši vien ne bez domas par šoruden gaidāmajām vēlēšanām Latvijai paziņoja, ka pēc diviem gadiem pie mums tiks ieviesta ilgus gadu apspriestā un allaž pašā vides ministrijā un Saeimā noraidītā iepakojuma depozīta sistēma. Tas nozīmē, ka par skārdeni vai pudeli maksāsim vairāk, bet uzņēmējiem būs pienākums iepakojumu no mums paņemt atpakaļ, pārstrādāt, bet pārmaksāto naudu atdot atpakaļ.
Kamēr ministrs žonglē ar tukšajām pudelēm, līdzīga kārtība, ko gudri sauc par ražotāju atbildības sistēmām, pastāv jau tagad. Par precēm maksājam vairāk ar domu, ka tās tiks godprātīgi pārstrādātas, nevis apraktas atkritumu poligonā.
Taču – kādas ir valsts prasības šajā ziņā? Kāpēc vecās riepas drīkst apsūnot milzu grēdās? Vai vides dienests no bēdīga problēmu pakaļskrējēja pārtop par vides sargsuni?
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X