Bija vesela kampaņa, lai cilvēkiem, kas nav bērna radinieki, vispār liegtu iespēju ņemt bērnus aizbildnībā. Aizbildnim ir liela teikšana. Ja audžuģimene nevar pretoties bāriņtiesas lēmumam par to, ka adopcija ir bērna interesēs, bērns tiek adoptēts uz ārzemēm, tad aizbildnis ir tas, kas pārstāv bērnu, un aizbildnis saka: nē. Līdz ar to aizbildņi liekas acīmredzot tāda aprūpētāju grupa, kas ir slikti manipulējama.

***

Saredzu ļoti lielu vienādības zīmi starp divām ārpusģimenes aprūpes formām. Audžuģimeni un aizbildnību, un adopciju. Es redzu, ka šobrīd audžuģimene un aizbildņi faktiski ir ļoti līdzīgi pēc savas sūtības un būtības. Iespējams, ir jāatstāj vai nu tikai audžuģimenes, vai tikai aizbildņi.

Iepriekšējā raidījumā Latvijas Radio atklāja ārvalstu adopcijas biznesa shēmu un nosauca arī iesaistīto personu un institūciju vārdus, kas piedalās šī biznesa attīstīšanā. Ar Latvijas bērnu adoptēšanu uz ārzemēm nodarbojas 15 filiāles, tās ārzemniekiem palīdz ar dokumentu kārtošanu un tulkošanu, piedāvā bērnus apskatīt un iepazīt. Filiāles Latvijā kontrolē četras personas. Daina Roze, par kuru vairāk stāstījām vakar, kā arī advokāte Kristīne Lemantoviča, Gatis Senkāns un Ilze Grīnberga.

Kristīne Lemantoviča pirms vairākiem gadiem strādājusi kā biedrības „Asociācija „Ģimene” juriste, savulaik bijusi arī valdē biedrībā „Pret straumi”, kas ir ar draudzi „Prieka vēsts” saistīta organizācija. Šobrīd Lemantoviča darbojas arī bērnu atbalsta centrā „Palet”. Ārzemju adoptētājus pārstāv arī Gatis Senkāns, bijušais Babītes novada domes deputāts, jurists. Senkāns ir aktīvs mormonis, arī valdes priekšsēdētājs nodibinājumā „COP Latvia”. Kopā ar Elizabeti Bruksli un Diānu Zandi darbojas arī nodibinājumā „Mantojums”, kura mērķis ir veicināt stipras vairākpaaudžu ģimenes. Darbojas arī uzņēmējdarbībā. Ilze Grīnberga, arī juriste, gadiem darbojusies Bērsteles evaņģēliski luteriskajā draudzē un strādā zvērinātu advokātu birojā „Osvalds Svilāns & Ilze Grīnberga”.

Ārvalstu adopcijas aģentūru darbību uzraudzīt un ierobežot tagad plāno arī atbildīgais ministrs Jānis Reirs. Viņš arī novērojis, ka ārzemnieki adoptē bieži vien veselus bērnus no Latvijas, tos rūpīgi izvēloties un maksājot ievērojamu naudas summu, ap 30 000 ASV dolāru, aprēķina Latvijas Radio, bet avoti liecina, ka patiesās izmaksas ir vēl lielākas. Informācija par šiem bērniem ārzemniekiem nebūtu pieejama bez bāriņtiesas un bērnunamu vadības ziņas. Šodien raidījumā pētīšu plašāk, kāda ir bāriņtiesu un bērnunamu loma bērnu tirgošanā uz ārzemēm. Mans vārds ir Vita Anstrate.

Nākamnedēļ Saeima skatīs labklājības ministra rosinātos grozījumus likumā, kas uz ārzemēm aizliegs adoptēt bērnus no audžuģimenēm. Vairāki avoti Latvijas Radio norādījuši, ka ir dažas pašvaldības, kuru bāriņtiesas veicina audžuģimeņu kustību, bet ne bērnu nonākšanu pie aizbildņiem un adoptētājiem Latvijā. Ar audžuģimenēm ir vieglāk manipulēt, jo tās sniedz īslaicīgu pakalpojumu juridiski nebrīvajiem bērniem, kuriem bērnunamos nav vietas un kurus var arī vest braucienos uz ārzemēm. „Zvannieku māju” juriste Iļjana Taivāne atminas kādu gadījumu pirms diviem gadiem, kas saistīts ar Rīgas bāriņtiesu, no kuras lielākoties bērni nonāk valsts sociālās aprūpes centros. Toreiz Latvijas lepnumu saņēmušajai adoptētāju un aizbildņu biedrības „Azote” vadītājai Inesei Fecerei pienākusi vēstule no Rīgas bāriņtiesas, kurā aizbildnei pavēlēts bērnus arī adoptēt, pretējā gadījumā tos atņemšot, un esot jau noteikts bāriņtiesas sēdes datums.. Šādas vēršanās notikušas pret visiem Rīgas bērnu aizbildņiem, kas nav bērnu radinieki.

Bija vesela kampaņa, lai cilvēkiem, kas nav bērna radinieki, vispār liegtu iespēju ņemt bērnus aizbildnībā. Aizbildnim ir liela teikšana. Ja audžuģimene nevar pretoties bāriņtiesas lēmumam par to, ka adopcija ir bērna interesēs, bērns tiek adoptēts uz ārzemēm, tad aizbildnis ir tas, kas pārstāv bērnu, un aizbildnis saka: nē. Līdz ar to aizbildņi liekas acīmredzot tāda aprūpētāju grupa, kas ir slikti manipulējama.

Radio zināms, ka bāriņtiesas vadītājs tagad pats personīgi vērsies trīs dažādās institūcijās, lūdzot izvērtēt iespēju atteikties no aizbildniecības formas. Es tagad stāvu pie Rīgas bāriņtiesas durvīm, un tūlīt par bāriņtiesas lomu “sistēmas barošanā” izvaicāšu priekšsēdētāju Aivaru Krasnogolovu. Dzirdams, ka viņš arī ieraksta mūsu sarunu.

Bāriņtiesu Krasnogolovs vada aptuveni desmit gadus, un šajā amatā viņu ievēlējusi Rīgas dome. Pirms tam strādājis Tieslietu ministrijā. Lepojas, ka bērnu skaits institūcijās sarūk. Taču sarūk arī Latvijas iedzīvotāju skaits un dzimstība.

Saredzu ļoti lielu vienādības zīmi starp divām ārpusģimenes aprūpes formām. Audžuģimeni un aizbildnību, un adopciju. Es redzu, ka šobrīd audžuģimene un aizbildņi faktiski ir ļoti līdzīgi pēc savas sūtības un būtības. Iespējams, ir jāatstāj vai nu tikai audžuģimenes, vai tikai aizbildņi.

Bāriņtiesas vadītājam jau būtu jāzina, ka audžuģimenes sniedz pakalpojumu, bet aizbildņi atbild par bērnu līdz pat pilngadībai. Ministrs Reirs saka, ka šī bāriņtiesas priekšsēdētāja vēstule bijusi ļoti dīvaina. Ministrija atbalstot visas trīs aprūpes formas, un ar to sarakste izbeigta.

Latvijas Radio šogad stāstījis par vairākām garām tiesvedībām, kurās par adoptētiem bērniem cīnās rīdzinieku ģimenes. Bērni izņemti it kā vardarbības dēļ. Tās gan ir administratīvās lietas, taču 2013.gadā Aleksejs Usa un Svetlana Lauta, kāda ģimene no Rīgas, vērsās Valsts policijā, lūdzot ierosināt kriminālprocesu. Savā iesniegumā ģimene norāda, bāriņtiesa izdomājusi it kā notikušās vardarbības epizodes, kurām neesot pierādījumu. Tas esot noticis ar Krasnogolova ziņu, kas, iespējams, pats izgatavojis viltotus dokumentus, un nepatiesas liecības par ģimeni esot snieguši arī pieaicināti speciālisti. Valsts policijā apstiprina, ka iesniegumi saņemti, taču nav konstatēts noziedzīgs nodarījums. Lieta izbeigta, meitenes ģimenei atdotas, un kriminālprocesa nav.

Mūsu uzdevums bija viņiem arī pateikt, ka tas, ko jūs darāt, nav īsti pareizi un labi. Bērni dzīvo tur, ja nemaldos, bija trīs meitenes, un viņas arī dzīvo tur. Pagājušajā gadā, ap šo laiku, es arī tikos ar bērna tēvu, un viņš teica, ka viņam nav nekādu pretenziju pret bāriņtiesu.

Latvijas Radio secina, ka liela loma ārvalstu adopcijas mehānismā ir arī bērnunamiem. Valsts sociālās aprūpes centros galvenokārt dzīvo juridiski nebrīvi bērni, ko tajos ievieto Rīgas bāriņtiesa. Bērnunami kopā ar Rīgas bāriņtiesu organizē braucienus uz ārzemēm un uzņem no ģimenēm izņemtos bērnus, kas tādējādi arī varētu būt ieguvēji no ārvalstu adopcijas biznesa. Spilgts piemērs ir sociālās aprūpes centra „Rīga” Kapseļu ielā un tā vadības ietekme sistēmas saglabāšanā.

2000. gadu sākumā valsts sociālās aprūpes sistēmā kā vadītājas pienākumu izpildītāja centrā „Rīga” sāka strādāt Inese Paudere, kuras ietekmi piemin neskaitāmi Latvijas Radio informācijas avoti. Pēc dažiem gadiem Paudere kļuva par filiāles vadītāju un vēlāk par direktori, kas pārrauga visus aprūpes centrus Rīgā. Bērnunamu darbinieki, kā „treknajos gados”, tā krīzē un vēl arvien pelna minimālo algu, savukārt Pauderes ienākumi pēdējo desmit gadu laikā pieauguši trīs reizes, liecina viņas Valsts amatpersonas ienākumu deklarācijas.

Sava versija par to, kādēļ gadu gadiem izmaiņas nevienam nav izdevies panākt, ir arī tagadējai „Zvannieku māju” juristei Iļjanai Taivānei. Būdama studente, pirms 12 gadiem, Iļjana pieteicās strādāt Pauderes vadītā valsts sociālās aprūpes centrā Majoros. Nostrādāja vienu mēnesi. Tagad šī filiāle vairs nepastāv.

Visi ir šokā. Es arī toreiz biju šokā, kad no tādas sakārtotas dzīves nonācu bērnunamā, audzinātājas lomā. Tās lietas visas ir tieši tādas pašas. Varbūt šis gadījums vēl nav tas trakākais, ko varētu atklāt, vēl lielākus pārdarījumus, ko piedzīvo šie bērni. Tas pirmais, kas man ienāca prātā, ka beidzot nāk gaismā tas, kas eksistē jau sen. Un nav arī plāns mainīties tam, kas notiek iekštelpās. Un tas arī nekad nemainīsies, ja nebūs tie, kas ies iekšā un pēc tam tās lietas cels gaismā.

Pēc sabiedrisko mediju kopīgi veiktā eksperimenta, kura laikā žurnāliste divas nedēļas strādāja par aukli bērnunamā „Rīga”, no amata atstādināta filiāles vadītāja Marija Ziņina un par visiem septiņiem aprūpes centriem Rīgā atbildīgā persona Inese Paudere.

Latvijas Radio saņēma arī kāda darbinieka ierakstītu sapulces audio versiju, kas tika noturēta dažas dienas pēc vadības atstādināšanas. Sapulcē uzstājas Labklājības ministrijas pārstāvis Maksims Ivanovs. Stāsta, ka tagad bērnunami būs spiesti kļūt atvērtāki, uzņemt brīvprātīgos un ar presi arī būšot obligāti jārunā. Vienu no septiņām filiālēm varētu slēgt, taču neatklāj, kuru. Darbinieki pārmet Ivanovam, ka ministrija neapturējusi Radio un Televīzijas eksperimentā dokumentētā nonākšanu līdz sabiedrībai.

Pilnīgi saprotu jūsu sāpes, bet es diemžēl nevarēšu atbildēt visu priekšā par visiem žurnālistiem un to, kā viņi strādā. Cenšaties nomierināties, abstrahēties no tām negācijām. Nelasiet Delfu komentārus.

Atklāti par notiekošo centrā tā darbiniekiem runāt esot bail. Saka Nataļja Vilistere, ar kuru tiekamies kādā pagalmā Bolderājā.

Mūsu sarunu ierakstu, kā es, tā viņa. Mainoties bērnunama vadībai, aprūpētāja sapratusi, ka nekas cits nemainīšoties. Paskaidrot, ko tieši viņa domā ar šiem vārdiem, Vilistere pagaidām atturas, vien piebilst, runāt ar Radio izlēmusi, jo līdzšinējās vadības kontrole un represijas esot jāizbeidz. Viņas vārdiem, sistēmas pašaizsardzības taustekļi esot ļoti gari.

Tā valdošā, es nezinu, kā to varētu nosaukt, droši vien par sistēmu. Tomēr tā ir sistēma, ja, kas tur notiek un kā tiek cilvēkam pasniegtas vienas vai otras lietas, noved cilvēkus stāvoklī, kad viņi vai nu ņem slimības lapu, vai nu viņi iet projām. Es zinu tādus cilvēkus, kuri pat pēc pusgada vēl histērijā saraujas no kaut kādām lietām, nu es nevaru minēt tieši kādām, bet fakts kā tāds. Cilvēki ļoti pārdzīvo un pat nevar aiziet.

Kadru mainība valsts sociālās aprūpes centros gan ir liela, to skaidro ar zemajām algām un to, ka daļai tas ir vien pagaidu darbs. Pērn centrs izbeidzis darba attiecības ar vairāk nekā 200 darbiniekiem, no kuriem puse bijusi tieši sociālie aprūpētāji jeb aukles.

Šajā, pelēki sarkanajā mājā, Juglā, Pāles ielā 12, strādāja valsts sociālo aprūpes centru direktore Inese Paudere. Tagad dzirdami uzsaucieni brīvprātīgajiem nākt un spēlēties ar bērnunamu bērniem, izvest viņus pastaigās.

Cilvēki nāca un pieteicās par brīvprātīgajiem. Mums bija likts viņus visus sūtīt uz Juglu. Es sūtīju uz Juglu, kur ir mūsu vadība, teiksim, tiešā, kura ar viņiem runāja, ar šiem brīvprātīgajiem. Tā kā neviens neatgriezās, man nav atgriezeniskās saites, kas tad ar viņiem notika un kas viņiem tika teikts.

Acīmredzot brīvprātīgie un tādi darbinieki, kas patiesi interesējas par bērniem, vadībai nav bijuši izdevīgi, jo tad viņi redzēto varētu izstāstīt sabiedrībai, kļūt par trauksmes cēlējiem. Vakar raidījumā „Īstenības izteiksme” analizēju bērnu adopciju uz ārzemēm, kas izveidojusies par ienesīgu biznesu noteiktam personu lokam. Iļjanai Taivānei, „Zvannieku juristei” šajā shēmā ir sava versija arī par Pauderes un bērnunamu iespējamo ietekmi adopcijas sistēmas veicināšanā. Uz ārzemēm adoptēt var bērnus, kas ir vecāki par septiņiem gadiem. Bērnunamiem kopā ar bāriņtiesām tas ir izdevīgi, jo bērnu vecākiem var ļaut ilgstoši „laboties”, līdz noteikta vecuma sasniegšanai. Arī Latvijas Radio vairāki potenciālie aizbildņi un adoptētāji ir sūdzējušies par bērna brīvības ierobežošanu institūcijā, to pamatojot ar vecāku interesi, kas esot pietiekama arī tad, ja vecāki bērnu apciemo, piemēram, reizi mēnesī. Šī interese gan pēkšņi kļūst par nepietiekamo, līdzko bērnu ir gatavi adoptēt ārzemnieki. Juristes Iļjanas Taivānes versija.

Es domāju, bērnunamam kā tādam, tur ir daudz vietas, un no viņas ir atkarīgas pašvaldības, jo viņām ir jādomā, kur ievietot. Es pieņemu, ka pie viņas ir ļoti daudz tās vietas un līdz ar to viņai ir arī teikšana. Rīga, kā jau Latvijas mērogā, Rīga ir gandrīz valsts. Ja mēs runājam par Rīgu, Rīga ir ļoti liela, ietekmīga. To mēs redzam arī citās sfērās. Tas bija, protams, sadarbībā ar Rīgas bāriņtiesu.

Jāpiebilst, ka arī šajā centrā nonāca galvenokārt juridiski nebrīvi bērni. Centra „Rīga” darbiniece Vilistere arī minēja, ka interese atrast šiem bērniem mājas, aizbildņus un adoptētājus Latvijā, padarīt viņus juridiski brīvus, neesot bijusi liela. Vilistere pati bāriņtiesām rakstījusi ziņojumus par mazākajiem bērniem ik pēc trim mēnešiem, par lielākajiem – reizi pusgadā. Tas viss ļauj Latvijas Radio secināt, ka Rīgas bērnunamiem ir sava loma ārvalstu adopcijas sistēmā. Arī Rīgas bāriņtiesas godaprātu pašlaik apšauba arī Labklājības ministrijā un norāda, ka bāriņtiesas vadības izvērtēšanā būtu jāiesaistās Rīgas domei. Arvien vairāk un vairāk cilvēku liecinātais Latvijas Radio uzrāda zināmas sakarības, ar bērnu izņemšanu no ģimenes un juridiskā statusa esamību bāriņtiesa mēdz manipulēt. Iebildes Labklājības ministrijas iecerei jau cēlusi arī Bāriņtiesu darbinieku asociācija, rakstot, ka likuma grozījumi nav bērnu interesēs un tie diskriminēšot bērnus no audžuģimenēm.