„Tuvākajā laikā mums būs bēgļi, kuri būs musulmaņticīgi. Jautājums ir par svešajiem, kas nāk pie mums, un mums vajadzēs ar viņiem tikt galā”.

„Mēs arvien koncentrējamies tā kā pārāk daudz uz sevi, un aizmirstam, ka tie svešie, tie citādie, ka viņi ir pašos pamatos cilvēki, tieši tāpat kā mēs. Un tas dialogs būtu jāsāk no šīs te pozīcijas”.

„Man liekas, ka tas ir pilnīgi saprotami, ka cilvēkiem ir bailes no nezināmā. Un šie citādie cilvēki – viņi nekādi nevar būt mums zināmi Latvijā. Tāpēc arī šīs bailes būs, un tās ir varbūt arī grūti iznīdēt ar kaut kādām teorētiskām pamācībām”.

Tie ir citāti no dažu Latvijas Radio aptaujāto ekspertu teiktā, skaidrojot Latvijas cilvēku attieksmi pret bēgļiem. Bailes, neziņa, dažkārt arī ļoti sakāpināta agresija un naids dominē cilvēku izpausmēs pret tā sauktajiem svešajiem, ko īpaši var novērot interneta sociālajos tīklos, bet kā zināms, šīs emocijas nav tie labākie padomdevēji. Ko likt pretī šīm bailēm un pārējam negatīvo sajūtu komplektam – mēģinām skaidrot Īstenības izteiksmē. Šķiet, tagad vairs nav īstais brīdis runāt – būt vai nebūt bēgļiem, bet jādomā, kā rīkosimies un ko no šīs situācijas varam iegūt, un varbūt arī zaudēt.

Bēgļu krīzes rezultātā Latvija solījusi uzņemt kopumā ap 700 patvēruma meklētāju divu gadu laikā. Šobrīd Latvijā ieradušies 24 cilvēki, kuri pagaidām atrodas patvēruma meklētāju centrā Muceniekos. Pieņemot, ka daļa šo cilvēku paliks Latvijā, rodas jautājums – kāds ir mūsu valsts un sabiedrības redzējums par viņu turpmāko dzīvi šeit – Latvijā, par viņiem kā mūsu valstij piederīgiem iedzīvotājiem, potenciāli – pilsoņiem.

Uzskatot, ka šie jautājumi ir atstāti novārtā, 18.aprīlī Tiesībsarga birojs rīkoja diskusiju par netradicionālo reliģiju iekļaušanu Latvijas kultūrtelpā, vislielāko uzmanību veltot tieši šobrīd aktuālajam islāmam. Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesors, Saeimas deputāts Ringolds Balodis uzsvēra: Latvijai attieksmē pret patvēruma meklētājiem jārīkojas ļoti pārdomāti un izsvērti, un tā kā esam procesa sākumposmā mums ir iespēja nepieļaut tā sauktās vecās Eiropas kļūdas.