Latvijā gadu no gada tiek nodedzināti vairāki tūkstoši hektāru liela zemes teritorija. Kūlas ugunsgrēkos gan cieš, gan iet bojā cilvēki. Raidījumā Īstenības izteiksme skaidrojam, kādēļ kūlas dedzināšanu nekādi neizdodas izskaust, rezultātā katru pavasari Latvija vairāk vai mazāk deg.

 

Latvijā tā ir ierasta situācija, kad par atnākušo pavasari liecina nevien pirmie saules stari un pirmie pamanītie gājputni. Nepārprotams signāls par ziemas atkāpšanos ir pirmais fiksētais pērnās zāles dedzināšanas gadījums. Šogad ātrākie kūlas dedzinātāji izrādījās Smiltenes novada Blomes pagastā, tur sausajai zālei uguns tika pielaista jau 3. februārī. Citus gadus kāds ir paspējis kūlu nodedzināt pat janvāra sākumā.

Pērnās zāles dedzināšana ir aizliegta un par to var saņemt arī pietiekami nopietnu sodu - fiziskām personām no 280 līdz pat 700 eiro. Summa iespaidīga, kas varētu būt pietiekami efektīgs līdzeklis, lai kūla netiktu dedzināta. Bet - tā nebūt nav.

Kas dedzina pērno zāli?

Tiek izdalītas trīs cilvēku kategorijas, kas pavasaros dedzina kūlu. Tie ir vidēja un pensijas vecuma cilvēki, kuri pērnās zāles dedzināšanu uzskata kā iespēju apsaimniekot savu teritoriju. Arī bērni un jaunieši, kuriem dedzināšana ir kā joks, izklaide. Un tāpat neuzmanīgie smēķētāji, kas, nometot nenodzēstu izsmēķi, izraisa sausās zāles degšanu. Lielākoties deg neapsaimniekotas zeme un teritorijas, kur ir grūti nopļaut zāli, piemēram, ceļmalas, aizaugušas krūmāju vietas. Ugunsdzēsēji konstatējuši, lielākoties kūlas ugunsgrēki izceļas pēcpusdienā, kad skolēni dodas uz mājām no skolas un pieaugušie no darba, kā arī brīvdienās, kas apliecina dedzināšanas apzinātumu.