Ik palaikam nākas dzirdēt frāzi, ka dzīvojam galējību laikmetā. To apliecina ziņu virsraksti, ka Jūrmalas kāpās pirms māju celšanas mēdz nokalst priedes, bet citur jūras stāvkrastā māju var nosaukt par kuģi, un uzraugošās iestādes vien gadiem mirkšķina acis. Taču ir arī otra galējību puse – kad normatīvos teritorijas gudri nosaucam par dabas parkiem vai citādi aizsargājamām teritorijām, taču pēc būtības nekādu ierobežojumu cirst kokus, būvēt ēkas, palielināt reljefu vai izbūvēt ceļus tur nav. Dabas parki tie ir tikai tādēļ, ka dabas sargiem šķiet – kaut kam tur ir jābūt.
Šajā Īstenības izteiksmē dodamies uz dabas parku „Gaiziņkalns”, kurā trīs kilometrus no Latvijas augstākā kalna Vestienas pagastā bez vides sargu pleca palicis Viešūra ezers jeb Kaķīšezers.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X