LSM ziņās: Beļģijas spoku pilsētiņas iedzīvotāji jau gadu desmitiem cīnās pret ciema nojaukšanu

Doela, jeb Dūla, kā to izrunā  vietējie flāmi, ir jau daudzus gadus pamesta, kādreiz rosīga vieta Antverpenes ostas malā. Beļģijā labi zināmais spoku ciemats.

Un Ina Strazdiņa atzīstas, ka atvairot vieglu neomulību, posusies uz Doelu, lai izzinātu tās stāstu un saprastu, kā pilsēta var kļūt tukša, kas ar to notiek tālāk, un tur esot atskārtīšu, ka katrai šādai kādreiz dzīvai un tagad cilvēku atstātai vietai ir sava sūtība. Doelas ir stāsts par nepadošanos.

Doela atrodas blakus diviem nozīmīgiem  industrializācijas vaļiem – plaukstošajai Antverpenes ostai un vienai no Beļģijas divām atomelektrostacijām, līdz kurai var nokļūt desmit minūšu gājienā. Tās tuvums ir viens no iemesliem, kādēļ daži ir izvēlējušies pārcelties dzīvot citur, taču Doelas namus no cilvēkiem ir iztukšojis kāds cits iemesls. Plaukstošā Antverpenes osta, kurai, paplašinot darbību ir vajadzīga zeme, uz kuras novietojies 700 gadu vecais ciemats, kurā ir Beļģijā vecākās akmens dzirnavas un ir nams, kas savulaik piederējis pasaulslavenajam flāmu baroka gleznotājam Pīteram Paulam Rubensam.

Par Doelas nojaukšanu vara un Antverpenes osta ar vietējiem iedzīvotājiem cīnās jau kopš septiņdesmitajiem gadiem, bet 1999. gadā par spīti asajiem protestiem, šo vietu oficiāli pasludināja par nojaucamu. Lielākā daļa no vairāk nekā 600 iedzīvotājiem sakravāja iedzīvi, namus pārdeva korporācijām un pārcēlās uz jauniem, ierādītiem mājokļiem tuvākajā apkārtnē, taču daži palika, vismaz 25 un turas joprojām. Visos šajos gados Atverpenes osta tā arī neko nav iesākusi, šai vietai nav pieskārusies. Bet pamestā Doela ir kļuvusi par milzu audeklu ielu māksliniekiem, cīnās ar bezpajumtniekiem un narkomāniem, galvenajam ceļam priekšā ierīkojot barjeru, ko vakaros nolaiž, bet rītos paceļ, vasarā piesaista tūristus un ziņkārīgos un sarīko festivālu, kad vientuļajās ielās atkal ieplūst dzīvība.