Mans dzīvesbiedrs mani pameta. Viņš gan minēja, ka tas ir cits iemesls, bet kaut kā ļoti sakrīt ar šo manu lēmumu. Es tajā brīdī īrēju dzīvokli, ļoti labā vietā, ļoti labā stāvoklī, saimnieks uzteica. Iemesls bija šis bērns, un tas arī man bija ļoti liels grūdiens. Man likās, ka mūsu sabiedrība tomēr kaut kādā līmenī ir attīstījusies un bērnam liegt atrasties viņa īpašumā man tas likās ļoti, ļoti aizvēsturiski un aprobežoti.

Es arī saprotu tos cilvēkus, esmu pati starp tiem, kuriem ir bailes, neziņa, vai es to bērniņu iemīlēšu? Vai es tikšu galā? Vai es esmu pietiekami labs? Ko teiks mana ģimene? Kā vispār palīdzēt tam bērnam?

Latvijas Radio turpina stāstīt par labdarības maratonā „Dod pieci” savākto ziedojumu izlietojuma mērķiem, un trīs Īstenības izteiksmes raidījumos runājam arī par divām dažādām pieredzēm, ar ko saskārušās ģimenes, kas vēlējušās uzņemties rūpes par kādu bērnunama bērnu. Atklāti runāt par piedzīvoto un pārdzīvoto piekritusi fizioterapeite Linda, kurai aizbildniecības ideju neizdevās īstenot, un Elīna, kas jau vairākus mēnešus ir audžumamma divus gadus vecam puikam. Iepriekšējā raidījumā vairāk analizēju, cik grūti ir uzsākt dokumentu kārtošanas procesu un ar kādu pretestību nereti nākas saskarties. Pretestību, sākot ar bērnunamu, beidzot ar bāriņtiesām. Kāda praktiskā informācija trūkst. Turpinot iesākto, šīs dienas ieraksts ir vairāk par emocionālajām un psiholoģiskajām grūtībām, ar kurām saskaras cilvēki, kas apsver domu uzņemt savās mājās kādu no bērnunamu bērniem. Kā arī pētām, kādi aizspriedumi valda Latvijas sabiedrībā?