Tās izmaksas sakarā ar šo adopciju, un tas ir gan Amerikas galā, gan šajā galā, minimums ir 50 000 ASV dolāru, un daži pat smejas, ka runa ir pat par 90 000 ASV dolāru. Ātri parēķināsim, ja mēs sūtam vairāk nekā 100 bērnu, cik miljoni kaut kur brīvi peld, ko attiecīgie cilvēki makšķerē.
Mēs gatavojam grozījumus, lai aizliegtu izņemt bērnus no audžuģimenēm ar adopciju uz ārzemēm. Es uzskatu, ka bāriņtiesas nepilda savu funkciju un neaizstāv bērnu intereses. Mēs esam pieprasījuši finanšu līdzekļus un arī valdība ir apstiprinājusi, tam, lai mēs varētu arī pavadīt bērnus un lūkoties, kā notiek šis process.
Pētot bērnunamu un bāriņtiesu sistēmu, Latvijas Radio atklāj to, cik ienesīgs bizness noteiktu personu lokam ir bērnu adopcija uz ārzemēm. Desmit gadu laikā uz ārzemēm adoptēti 1367 Latvijas bērni. Katru gadu ārvalstu adopcijā nonāk daudz vairāk bērnu, nekā Latvijas adoptētāju ģimenēs, un noteiktām personām tas ļauj nopelnīt ap trim vai pat vairāk miljonu dolāru gadā. Latvijas Radio atklāj bērnu pārdošanas shēmu un patiesos labuma guvējus.
Un, tātad, Latvijā katru gadu bāriņtiesas no ģimenēm izņem ap tūkstoti bērnu, ievieto bērnunamā vai audžuģimenē, jo visbiežāk šie bērni nav juridiski brīvi, tātad nav nododami adopcijai. Latvijas adoptētājiem ilgi jāgaida rindā, par adoptējamiem bērniem viņi saņem bezpersonisku sarakstu, nav arī bērna fotogrāfijas. Latvijā akreditētas 15 ārvalstu aģentūras, kas piedāvā Latvijas bērnus internetā, divreiz gadā organizē izbraukumus uz Amerikas viesģimenēm, tā apejot adopcijas rindu. Kas ir patiesie labuma guvēji ārvalstu adopcijas shēmā, kuru iegrožot vēlas labklājības ministrs?
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Komentāri (31)
Zinu, ka nepiedodami vēlu atsaucos komentēt šo "kroplo" raidījumu. Agrāk psiholoģiski nevarēju saņemties! Vienkārši neticu, ka TIK atklāti kāds var "aizrauties" ar sazvērestības teoriju! Lūk īss ieskats, kā mēs tiem "bērnu tirdzniecības kārajiem amerikāņiem" nocēlām bērnu. Augustā (gadu neminēšu) mūsu bērns, kurš ir vecāks par 7 gadiem viesojās ASV viesģimenē. Viesojās mēnesi. Ar domu adoptēt. Līdz galam šamie lēmumu nepieņēma. Domāja, ka bērns aizbrauks atkal paciemoties pēc dažiem mēnešiem - Ziemsvētkos. Kur gadījās, kur nē, kaut kādi letiņi izgāja augustā visas nepieciešamās instances un dabūja atļauju adoptēt bērnu. Tie bijām mēs. Nekavējoties atnāca ziņa par kādu bērnu, bet sapratām, ka šo neņemsim ( Bija ļoti jau pieķēries audžuģimenei). Nākošais piedāvātais bērns - mūsējais. Iedomājies, kaut arī amerikāņi par viņu izrādīja interesi, mūsu bērns tika NEKAVĒJOTIES izņemts no ārzemju adoptētāju saraksta, jo kaut kādi vietējie bāleliņi bez jebkādiem sakariem attiecīgās instancēs un naudas žūksni pa priekšu izrādīja interesi par skolas vecuma bērnu. (Ā, un statistikai par to, cik tad ģimeņu Latvijā interesējas par skolas vecuma bērniem - gadā, kad mēs adoptējām savu bērnu, mēs bijām VIENĪGĀ ģimene, kura togad adoptēja skolas vecuma bērnu. Baigā rinda - ka ne atkauties!!) Pirmā tikšanās mums bija septembrī. Tanī pašā dienā, kad viņu pirmo reizi satikām, prasījām atļauju bāriņtiesai paņemt bērnu pie sevis (5h braucienā no mūsu tikšanās vietas). Ticiet vai nē, neko nesapiķojām, neko nesasolījām, neko nepiedraudējām - bāriņtiesa mums atļāva ņemt uz nedēļas nogali bērnu pie sevis, lai ar viņu iepazītos tuvāk. Bērns pēc 10 dienām bija pie mums ar visu savu čemodānu. Būtu bijis ātrāk, ja vien nebūtu jāpārsūta dokumenti starp bāriņtiesām. Bērns pilnīgi vesels (esmu mediķis), psiholoģiski noturīgs, pozitīvu un optimistisku skatienu uz dzīvi, ar labām un ļoti labām sekmēm izglītības iestādē. Bāc, kā mēs tiem kārajiem bērnu tirgotājiem esam nocēluši gardu kumosiņu! Šo "triku" atcerēšos visu mūžu! Bet, pēc šī raidījuma man ir jautājums, kā gan mēs absolūti klusie un pelēkie letiņi vārējām tiem amerikāņiem pielikt kāju priekšā?? Es nezinu, varbūt tiešām Cālīša kungs mūsu vietā pa kluso samaksājis baigo naudas čupu??
Kāpēc Jūs dodat man padomus, kā rīkoties man kā audžuģimenei, ja neesat neko noskaidrojusi par manu audžuģimeni un manu rīcību, meklējot audžubērnu problēmu risinājumus? Un vispār nesaprotu par ko Jūs vispār man pārmetat! Audžuģimene nevar visus bez vecāku gādības palikušos bērnus nedz aizbildnībā paņemt, nedz adoptēt, un to arī nevajag, jo citiem bērniem patvērums audžuģimenē varbūt ir nepieciešams tikai uz īsu laiku.
Arī es, pirms vairāk kā desmit gadiem dzimušajam bijušajam savam audžubērnam jau sen esmu aizbildne, un aizbildnību nokārtoju, kad bērnam bija tikai daži mēneši, kad uzzināju, ka bērns ir ar smagām diagnozēm, kuras nav pilnībā izārstējamas un apzinājos, ka bērniņam būs jāmācās ar savām slimībām sadzīvot. Esam arī ceļā uz adopciju, ja to vēlēsies pats bērns, un ja mums to likumīgi atļaus, jo neesam vairs nekādi jaunie vecāki, vairāk gan kā bērna vecvecāki. Tāpat neesmu teikusi, ka visi mani audžubērni pēc uzturēšanās manā audžuģimenē būtu nodoti adopcijā uz ārzemēm, jo ir adoptēti arī Latvijā, tāpat ir veiksmīgi atdoti dzimtajā ģimenē. Tomēr lielākoties esmu pret bērnu no audžuģimenēm adopciju uz ārzemēm, jo uzskatu, ja bērns audžuģimenē uzturējies vismaz divus gadus vai ilgāk, tad bērnam šajā laikā izveidojas nopietna piesaiste audžuģimenei, un adopcijas rezultātā notiek pieaugušo jau apzināti organizēta psiholoģiska vardarbība pret bērnu.
Nevēlos šajā diskusijā sīkāk analizēt savu nostāju un viedokli par tik nopietnām lietām, tāpēc lūdzu Jūs un arī jebkuru citu diskusijai ieinteresēto personu uzmeklēt mani portālā "draugiem.lv", uzaiciniet mani savā draugu lokā (Jūs uzaicināt nevaru, jo nezinu, ko uzrunāt), un es apsolu padiskutēt personīgā sarakstē vai vismaz domubiedru grupiņā - "Audžuģimenes un aizbildņi" par audžuģimeņu, audžubērnu, arī aizbildņu problēmām un manu pieredzi problēmu risināšanā, jo nevaru to darīt šajā publiskajā diskusijā tāpēc, ka jūtos nepatīkami diskutējot ar cilvēkiem, kuri baidās nosaukt savu vārdu - nevaru taču uzrunāt tukšu vietu vai noticēt bezvārda personas viedoklim.
Nekā personīga, nekad nevēlos kādu aizvainot runājot par savu pieredzi, jo katrs cilvēks, katrs bērns ir citādāks un katra pieredze arī ir citāda.
Ar cieņu un atzinību pret visām audžuģimenēm un aizbildņiem!
Diemžēl, no Jūsu patiešām murgainā komentāra man neizdodas saprast Jūsu galveno domu, ko Jūs īstenībā ar šo visu gribat man pateikt, pārmetot, ka es esmu aizmirsusi kādu lomu izpildu un kādu juridisko funkciju pildu audžuģimenē, jo,....tālāk citēšu: "..... Izskatās ka jūsu intereses ir finansēs , kas bērnam nāk līdz , nevis pats bērns . Piekrītu , ka šis process ir ilgstošs un bērns pierod , bet jūsu , vai arī bāriņtiesas pienākums ir izskaidrot bērnam , kas ar viņu notiek un kāds būs viņa ceļš .Starp citu uz ASV bērnus adoptēt var no 7 gadu vecuma un ar paša bērna piekrišanu ....".
Kādas intereses finansēs? Kādas lomas? Par lomām un finansēm varēsiet parunāt pēc tam, kad arī Jūs būsiet ieguvusi audžuģimenes un aizbildņa statusu, būsiet pieņēmusi savā ģimenē un aprūpējusi vismaz 50% no tā bērnu skaita, par kuriem esmu rūpējusies es pēdējo 20 gadu laikā. Tad varēsiet arī gudri spriest par audžuģimenes vai bāriņtiesas pienākumiem un adopcijas noteikumiem. Ja Jūs neesat pabijusi manā audžuģimenē pat vienu diennakti, vērojot, ko un cik daudz es esmu skaidrojusi katram no saviem audžubērniem, neesat redzējusi, sajutusi, cik daudz ne tikai man, bet visai manai ģimenei nozīmē katrs no bērniem, neesat redzējusi, sapratusi manu mūža ieguldījumu, labojot bērnu vecāku pieļautās kļūdas bērnu attīstībā, tad nevajag publiskā vidē nodarboties ar demagoģiju. Nevajag izgāzt savas negācijas uz citiem, ja Jums vispār nav izpratnes un pieredzes šajos jautājumos. Un ja par lomām, tad audžuģimenes nav bērnudārzs, kur spēlēt lomu rotaļas. Audžuģimenes veic atbildīgu un smagu darbu aprūpējot, izglītojot, ārstējot, rehabilitējot utt. bērnus, no kuriem neviens nav vainīgs, ka piedzimis bezatbildīgiem vecākiem.
Par adopciju - nevienai audžuģimenei, vismaz līdz šim, nav dotas tiesības iejaukties adopcijas lēmumu pieņemšanā, vienīgā iespēja, piemēram, pasargāt no audžubērnu adopcijas uz ārzemēm, ir adoptēt pašiem visus savus audžubērnus, taču tas nebūtu adekvāti manā situācijā.
Tolaik es strādāju iestādē, kas citu uzdevumu starpā nodarbojās arī ar bērnu tiesībām. Es daudz ko redzēju un dzirdēju tolaik, bet pret Sistēmu viens nav cīnītājs.
Jauna un pārsteidzoša man šī ziņa nav!
Kā jūs esat ievērojusi šos kritērijus šajā interesantajā pretadopcijas kampaņā?
5. Latvijas Radio žurnālistu profesionālie kritēriji
5.1. Patiesība un precizitāte
Žurnālistam vienmēr maksimāli jācenšas noskaidrot patiesība, kā un kāpēc ir veidojusies kāda situācija, notikums vai konflikts. Tā ir jāpamato ar faktiem, pārbaudītiem informācijas avotiem un fiksētiem pierādījumiem (audio ierakstiem, dokumentiem, statistiku u.c.). Žurnālistam pret savu auditoriju ir jābūt godīgam, nepieļaujot subjektīvu skatījumu vai spekulatīvu faktu traktējumu.
5.2. Objektivitāte un viedokļu daudzveidība
Žurnālistam, veidojot raidījumu, jāizvairās no personīgā viedokļa paušanas. Pirmkārt, jābalstās uz faktiem, tad jāizmanto informācija, kas palīdz saprast kontekstu, un jāpiedāvā pietiekami interesanti un daudzveidīgi viedokļi. Nav pieļaujama tendenciozitāte ne satura izklāstā, ne ziņu vai materiāla izkārtojumā, ne arī balss intonācijā vai vārdu izvēlē.
Kādus "faktus studijā" Jūs vēlaties un kas Jūs tāda esiet, ka uzdrīkstaties pieprasīt konfidenciālus faktus izlikt publiskai apriešanai? Es aizstāvu un aizstāvēšu tikai bērnu intereses un jo vairāk - bērnu, kas palikuši bez vecāku gādības, intereses. Starp citu, pagaidām šajās diskusijās es vienīgā neslēpju savu identitāti aiz neko neizsakoša diskutējošās personas vārda, tāpēc, ja Jums patiesi interesē konkrētas audžubērnu problēmas, uzmeklējiet mani personīgi, tad varbūt tiksiet arī pie konkrētiem faktiem, ja vien Jums uz to būs tiesības.
".....Attiecigi fakti ir jaiesniedz attiecigam iestadem, lai taas rikojas...." Vai Jums ir informācija, ka šos "attiecīgos faktus" es neesmu iesniegusi "attiecīgām iestādēm"? Vai man jāuzņemas vaina un atbildība, ka šīs "attiecīgās iestādes" ar bērnu problēmu risināšanu nesteidzas vai dažkārt vispār nenoreaģē, jo uzskata, ka tās vēl nav problēmas?! Tāpēc jau ir tapusi šī raidījumu sērija, lai liktu sarosīties arī "attiecīgām iestādēm", taču Jūs un daži citi to uztver kā personīgi uz sevi vērstus apvainojumus.
"Nav dūmu bez uguns.", "Kas vainīgs, tas bailīgs." - latviešu tautas sakāmvārdi.
No manas audžuģimenes uz ārzemēm adoptēti vairāki bērni, un ne tikai uz Ameriku, tāpat vairāki bērni ir viesojušies Amerikas viesģimenēs, un par viesošanos ir palikušas lielākoties tikai sliktas, negatīvas atmiņas.
Jā, viennozīmīgi piekrītu komentāra autorei Zandai, ka profesionāla žurnāliste nedrīkst tā vienkārši mētāties ar it kā konkrētus cilvēkus apsūdzošām, aizvainojošām frāzēm par konkrētu dalību cilvēku tirdzniecībā, es to nosauktu par šo cilvēku rīcību, attieksmi pret neaizsargātiem bērniem, kas pielīdzināma cilvēktirdzniecībai.
(1) Par cilvēku tirdzniecību —
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas.
(2) Par cilvēku tirdzniecību, ja tā izdarīta pret nepilngadīgo vai ja to izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, —
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz divpadsmit gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas, un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās.
(3) Par cilvēku tirdzniecību, ja tā apdraudējusi cietušā dzīvību vai izraisījusi smagas sekas vai ja tā izdarīta ar sevišķu cietsirdību vai pret mazgadīgo, vai ja to izdarījusi organizēta grupa, —
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz piecpadsmit gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas, un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās. Ja žurnālista rīcībā ir ziņas par faktiem (bērnu tirdzniecību), tad ar šo informāciju vajag iet uz tiesībaizsardzības iestādēm un uzrakstīt iesniegumu, uz kura pamata tiks ierosināts kriminālprocess, lai pārbaudītu faktus un atbildīgos sauktu pie kriminālatbildības. Pretējā gadījumā tā ir cilvēku nomelnošana un atzīšana par vainīgiem bez tiesas. Ir paredzēta arī atbildība par neslavas celšanu un nodarīto morālo kaitējumu. Demokrātija dod tiesības runāt, bet tā nav ekvivalenta bezatbildīgai cilvēku nomelnošanai. Intervijā nav konkrētu un pārbaudāmu faktu, bet gan emocijas. Tāpat arī nav otras puses viedokļa! Izskatās, ka publiski “tiek spārdīts” cilvēks, kura vaina nav pierādīta un kuram neviens tā arī neatvainosies, ja viss paustais būs tukša un “nesavtīga” spriedelēšana. Šo laikam sauc par analītisko žurnālistiku, kad klausītāju “baro” ar informāciju, iepriekš zinot sasniegt nepieciešamo mērķi! Kolosāli! Nav jādomā un jāanalizē, kāda ir patiesība! Viss jau izdarīts cilvēku vietā!
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X