Vēlos atbildēt komentētājai, kas sevi nenosauc, bet mani uzrunāja ar - "to Dzintra 1. decembris, 14:54"
Kāpēc Jūs dodat man padomus, kā rīkoties man kā audžuģimenei, ja neesat neko noskaidrojusi par manu audžuģimeni un manu rīcību, meklējot audžubērnu problēmu risinājumus? Un vispār nesaprotu par ko Jūs vispār man pārmetat! Audžuģimene nevar visus bez vecāku gādības palikušos bērnus nedz aizbildnībā paņemt, nedz adoptēt, un to arī nevajag, jo citiem bērniem patvērums audžuģimenē varbūt ir nepieciešams tikai uz īsu laiku.
Arī es, pirms vairāk kā desmit gadiem dzimušajam bijušajam savam audžubērnam jau sen esmu aizbildne, un aizbildnību nokārtoju, kad bērnam bija tikai daži mēneši, kad uzzināju, ka bērns ir ar smagām diagnozēm, kuras nav pilnībā izārstējamas un apzinājos, ka bērniņam būs jāmācās ar savām slimībām sadzīvot. Esam arī ceļā uz adopciju, ja to vēlēsies pats bērns, un ja mums to likumīgi atļaus, jo neesam vairs nekādi jaunie vecāki, vairāk gan kā bērna vecvecāki. Tāpat neesmu teikusi, ka visi mani audžubērni pēc uzturēšanās manā audžuģimenē būtu nodoti adopcijā uz ārzemēm, jo ir adoptēti arī Latvijā, tāpat ir veiksmīgi atdoti dzimtajā ģimenē. Tomēr lielākoties esmu pret bērnu no audžuģimenēm adopciju uz ārzemēm, jo uzskatu, ja bērns audžuģimenē uzturējies vismaz divus gadus vai ilgāk, tad bērnam šajā laikā izveidojas nopietna piesaiste audžuģimenei, un adopcijas rezultātā notiek pieaugušo jau apzināti organizēta psiholoģiska vardarbība pret bērnu.
Nevēlos šajā diskusijā sīkāk analizēt savu nostāju un viedokli par tik nopietnām lietām, tāpēc lūdzu Jūs un arī jebkuru citu diskusijai ieinteresēto personu uzmeklēt mani portālā "draugiem.lv", uzaiciniet mani savā draugu lokā (Jūs uzaicināt nevaru, jo nezinu, ko uzrunāt), un es apsolu padiskutēt personīgā sarakstē vai vismaz domubiedru grupiņā - "Audžuģimenes un aizbildņi" par audžuģimeņu, audžubērnu, arī aizbildņu problēmām un manu pieredzi problēmu risināšanā, jo nevaru to darīt šajā publiskajā diskusijā tāpēc, ka jūtos nepatīkami diskutējot ar cilvēkiem, kuri baidās nosaukt savu vārdu - nevaru taču uzrunāt tukšu vietu vai noticēt bezvārda personas viedoklim.
Nekā personīga, nekad nevēlos kādu aizvainot runājot par savu pieredzi, jo katrs cilvēks, katrs bērns ir citādāks un katra pieredze arī ir citāda.
Ar cieņu un atzinību pret visām audžuģimenēm un aizbildņiem!

to inge 29. novembris, 18:18
Diemžēl, no Jūsu patiešām murgainā komentāra man neizdodas saprast Jūsu galveno domu, ko Jūs īstenībā ar šo visu gribat man pateikt, pārmetot, ka es esmu aizmirsusi kādu lomu izpildu un kādu juridisko funkciju pildu audžuģimenē, jo,....tālāk citēšu: "..... Izskatās ka jūsu intereses ir finansēs , kas bērnam nāk līdz , nevis pats bērns . Piekrītu , ka šis process ir ilgstošs un bērns pierod , bet jūsu , vai arī bāriņtiesas pienākums ir izskaidrot bērnam , kas ar viņu notiek un kāds būs viņa ceļš .Starp citu uz ASV bērnus adoptēt var no 7 gadu vecuma un ar paša bērna piekrišanu ....".
Kādas intereses finansēs? Kādas lomas? Par lomām un finansēm varēsiet parunāt pēc tam, kad arī Jūs būsiet ieguvusi audžuģimenes un aizbildņa statusu, būsiet pieņēmusi savā ģimenē un aprūpējusi vismaz 50% no tā bērnu skaita, par kuriem esmu rūpējusies es pēdējo 20 gadu laikā. Tad varēsiet arī gudri spriest par audžuģimenes vai bāriņtiesas pienākumiem un adopcijas noteikumiem. Ja Jūs neesat pabijusi manā audžuģimenē pat vienu diennakti, vērojot, ko un cik daudz es esmu skaidrojusi katram no saviem audžubērniem, neesat redzējusi, sajutusi, cik daudz ne tikai man, bet visai manai ģimenei nozīmē katrs no bērniem, neesat redzējusi, sapratusi manu mūža ieguldījumu, labojot bērnu vecāku pieļautās kļūdas bērnu attīstībā, tad nevajag publiskā vidē nodarboties ar demagoģiju. Nevajag izgāzt savas negācijas uz citiem, ja Jums vispār nav izpratnes un pieredzes šajos jautājumos. Un ja par lomām, tad audžuģimenes nav bērnudārzs, kur spēlēt lomu rotaļas. Audžuģimenes veic atbildīgu un smagu darbu aprūpējot, izglītojot, ārstējot, rehabilitējot utt. bērnus, no kuriem neviens nav vainīgs, ka piedzimis bezatbildīgiem vecākiem.
Par adopciju - nevienai audžuģimenei, vismaz līdz šim, nav dotas tiesības iejaukties adopcijas lēmumu pieņemšanā, vienīgā iespēja, piemēram, pasargāt no audžubērnu adopcijas uz ārzemēm, ir adoptēt pašiem visus savus audžubērnus, taču tas nebūtu adekvāti manā situācijā.

Par bērnu tirdzniecību un Bērnu un ģimenes lietu ministriju, kas lobēja šo tirdzniecību, mani kolēģi runāja jau ap 2003.gadu.
Tolaik es strādāju iestādē, kas citu uzdevumu starpā nodarbojās arī ar bērnu tiesībām. Es daudz ko redzēju un dzirdēju tolaik, bet pret Sistēmu viens nav cīnītājs.
Jauna un pārsteidzoša man šī ziņa nav!

Ilona, tā nav pašreizējā Valdība, kas pārdod bērnus, tas ir dažu darboņu bizness, kuru ap 2003.g. sāka lobēt Šlesers un Co.

to Zanda 29. novembris, 09:27
Kādus "faktus studijā" Jūs vēlaties un kas Jūs tāda esiet, ka uzdrīkstaties pieprasīt konfidenciālus faktus izlikt publiskai apriešanai? Es aizstāvu un aizstāvēšu tikai bērnu intereses un jo vairāk - bērnu, kas palikuši bez vecāku gādības, intereses. Starp citu, pagaidām šajās diskusijās es vienīgā neslēpju savu identitāti aiz neko neizsakoša diskutējošās personas vārda, tāpēc, ja Jums patiesi interesē konkrētas audžubērnu problēmas, uzmeklējiet mani personīgi, tad varbūt tiksiet arī pie konkrētiem faktiem, ja vien Jums uz to būs tiesības.
".....Attiecigi fakti ir jaiesniedz attiecigam iestadem, lai taas rikojas...." Vai Jums ir informācija, ka šos "attiecīgos faktus" es neesmu iesniegusi "attiecīgām iestādēm"? Vai man jāuzņemas vaina un atbildība, ka šīs "attiecīgās iestādes" ar bērnu problēmu risināšanu nesteidzas vai dažkārt vispār nenoreaģē, jo uzskata, ka tās vēl nav problēmas?! Tāpēc jau ir tapusi šī raidījumu sērija, lai liktu sarosīties arī "attiecīgām iestādēm", taču Jūs un daži citi to uztver kā personīgi uz sevi vērstus apvainojumus.
"Nav dūmu bez uguns.", "Kas vainīgs, tas bailīgs." - latviešu tautas sakāmvārdi.

Esmu sarūgtināta, taču ne jau par žurnālistes Vitas sniegto informāciju, par viņas viedokli, jo tas, ko viņa pasniedz savās publikācijās, man šķita, nevienam domājošam cilvēkam, kurš kaut daudzmaz interesējas par mūsu nākotni - bērniem, nav vairs nekāds jaunums, nedz pārsteigums, nekāda dezinformācija. Esmu sarūgtināta par lielas daļas komentētāju tuvredzīgo skatījumu uz jau sen samilzušajām sociālajām, bērnu tiesību neievērošanas problēmām bērnu sociālās aprūpes centros, uz problēmām, kas skar bez vecāku gādības palikušo bērnu adopciju. Es varu tikai pateikties žurnālistei Vitai par drosmi un uzņēmību atkal celt dienasgaismā visas šīs negācijas, kas notiek ar bērniem Latvijā. Es atbalstu Vitu un no savas pieredzes varu apgalvot, ka viņa neko nav samelojusi par jau sen notiekošo saistībā ar bērnu adopciju uz ārzemēm, un varu apgalvot, ka viņa vēl ļoti saudzīgi ir pasniegusi šīs negācijas, jo es, ar savu audžuģimenes pieredzi padaloties, noteikti nošokētu visus Vitai uzbrūkošos komentētājus.
No manas audžuģimenes uz ārzemēm adoptēti vairāki bērni, un ne tikai uz Ameriku, tāpat vairāki bērni ir viesojušies Amerikas viesģimenēs, un par viesošanos ir palikušas lielākoties tikai sliktas, negatīvas atmiņas.
Jā, viennozīmīgi piekrītu komentāra autorei Zandai, ka profesionāla žurnāliste nedrīkst tā vienkārši mētāties ar it kā konkrētus cilvēkus apsūdzošām, aizvainojošām frāzēm par konkrētu dalību cilvēku tirdzniecībā, es to nosauktu par šo cilvēku rīcību, attieksmi pret neaizsargātiem bērniem, kas pielīdzināma cilvēktirdzniecībai.