Lielākā daļa pansionātos dzīvojošo šo pakalpojumu nevar atļauties

Vairāk nekā 6000 – tieši tik cilvēku šobrīd Latvijā nedzīvo savās mājās, bet uzturas ilgstošas sociālas palīdzības un rehabilitācijas pašvaldības iestādēs jeb tautā dēvētajos pansionātos. Lielākoties šādās iestādēs uzturas pensijas vecuma cilvēki un personas ar invaliditāti. Pašvaldībām šo iestāžu uzturēšana un līdzmaksājumu finansēšana veidi ievērojamu daļu sociālā budžeta, tā kā lielākā daļa no pansionātos dzīvojošajiem pilno samaksu par šo pakalpojumu paši veikt nevar.

Iemesli kāpēc cilvēks nonāk pansionātā vai sociālās aprūpes centrā ir ļoti dažādi. Sabiedrībā valda uzskats, ka pansionātos dzīvo tikai vientuļi cilvēki, kuriem nav radinieku. Taču aizvien biežāk sociālās aprūpes iestādē nonāk arī tie sirmgalvji, kuri paši izlemj doties uz pansionātu, lai atvieglotu dzīvi sev un tuviniekiem.

“Situācijas ir ļoti dažādas. Ir radinieki, kuri strādā, nodrošina savu ģimeni un viņi nevar nodrošināt vēl papildus aprūpi saviem vecākiem, vecvecākiem, tīri fiziski nevar, un tad viņi ir spiesti savu tuvinieku, radinieku ievietot šajā pensionāru sociālo pakalpojumu centrā,” atzīst Rēzeknes sociālā dienesta sociālā darbiniece Sandra Dudko, piebilzdama - katram pansionātā nonākušajam cilvēkam ir savs, visbiežāk skaudrs dzīves stāsts. “Protams, ir arī gadījumi, kad cilvēki arī varētu līdzdarboties šī sociālā pakalpojuma piemaksā, bet ļaunprātīgi to nedara. Ir tādi cilvēki, kuri ir pavisam vieni, kuriem bērni vai nu ir ļoti tālu un jau ilgstoši nav nekādu sakaru ar viņiem, un ir arī tādi, kuriem nav bērnu, vai arī bērni ir miruši.”