Jo juceklīgāka ir pasaule mums apkārt, jo biežāk dzirdama nožēla, ka sabiedrībā pietrūkst autoritāšu, kuru viedoklim varētu uzticēties. Jo īpaši vidējā un vecākā paaudzē Latvijā ir viegla nostaļģija par valstiskuma atgūšanas sākumperiodu, kad gan bijušas personības, kuru teiktajam bija svars.

Savukārt šodien mēs dzīvojam slavenību, bet ne autoritāšu laikā. Jāpiezīmē, ka slavenība var būt arī piemērs atdarināšanai, bet slavenība nav cilvēks, kura viedoklis mums ir ne tikai interesants, bet arī svarīgs VISPĀR. Piemēram, es domāju – pareizāk sakot, es ceru – ka arī vislielākie Porziņģa fani negaida no viņa vērā ņemamu viedokli par politiku vai ekonomiku.

Tātad, ja mēs vienojamies par situācijas aprakstu – ka ir slavenības, bet nav autoritāšu – jautājums ir par šādas situācijas cēloņiem. Viens no tādiem, manuprāt, ir saistīts ar to, ka mūsu sabiedrības locekļu individuālās prioritātes pēdējo divdesmit gadu laikā objektīvi ir sazarojušās un kļuvušas visnotaļ atšķirīgas.