Šogad aprit trīsdesmit gadi kopš vērienīgajiem protestiem pret ieceri Rīgā būvēt metro un politiskā lēmuma par metro projekta apturēšanu. Un tieši tagad šī ideja ir atdzimusi, tiesa, ne politiķu virzītu lēmumprojektu, bet sabiedriskas iniciatīvas veidolā. Kopš janvāra sākuma sabiedrisko iniciatīvu platformā uzsākta parakstu vākšana par Rīgas metro sistēmas izveidi. Šajā radījumā Īstenības izteiksme par to, vai metro patiešām risinātu galvaspilsētas transporta problēmas.

Vides aizsardzības kluba organizētie protesti pret Padomju valdības iecerēto metro sistēmas – triju metro līniju – izbūvi Rīgā ir viena no Atmodas laika spilgtām iezīmēm. Tagad izaugusi jauna paaudze, kam tā laika protestu iemesli šķiet neizprotami, bet Rietumeiropas galvaspilsētās iepazītais metro – ērts un efektīvs pārvietošanās līdzeklis. Kad arhitektam Jānim Lejniekam, kurš savā grāmatā „Rīga, kuras nav” Rīgas metro projektam veltījis atsevišķu nodaļu, Latvijas Radio atklāj, ka parādījies ierosinājums pirms vairāk nekā 30 gadiem tapušos metro projekta plānus atkārtoti izvērtēt, viņa pirmā reakcija ir: „Murgs!”

„Ir jābūt noteiktai pilsētas kapacitātei. Mēs taču nebūvēsim metro ne Ludzā, ne Rēzeknē. Un arī Ventspilī nē. Arī padomju laikos tas vairāk bija tāds politisks uzstādījums, ka katrai brālīgajai republikai galvaspilsētā vajag metro. Kā mēs zinām, šī bija vieta, kur tika iepludināts darbaspēks. Pilsētas ģenerālplāns paredzēja, ka uz 2000. gadu šeit būs miljons iedzīvotāju. 80. gadu beigās bija 900 tūkstoši, bet Maskava teica: „Mēs jums iedosim to metro kredītā!” iemeslus, kādēļ šobrīd diskusijas par metro izveidi Rīgā uzskata par nelietderīgām, pamato Lejnieks. Protams, tolaik, pirms 30 gadiem, vērienīgo un skaļo protestu iemesli bija citi.