Sporta infrastruktūra maksā dārgi, īpaši, ja runa ir par olimpisko infrastruktūru – nav noslēpums, ka olimpisko spēļu sarīkošana ir saistīta ar milzīgām izmaksām, kuras arvien retāk izdodas atpelnīt. Radījumā Īstenības izteiksme raudzīsim noskaidrot, cik lielā mērā šī likumsakarība ir attiecināma arī uz Latvijas Olimpisko komiteju un deviņiem jau esošiem sporta centriem, kas nes lepno olimpiskā sporta centra vārdu. Vairuma olimpisko centru gada pārskatos redzams - aizvadītajā gadā tie strādājuši ar zaudējumiem. Tiem nākas meklēt papildu ieņēmumus, kas var kļūst par izaicinājumu sabalansēt vietējo iedzīvotāju un profesionāļu intereses.

Rīga, Daugavpils, Liepāja, Jelgava, Ventspils, Daugavpils, Sigulda, Cēsis un Limbaži – tās ir pilsētas, kurās jau atrodas sporta infrastruktūras objekti, lielākoties – multifuncionāli sporta centri, kam piešķirts skanīgais olimpiskā centra vārds. Vēl viens šāds centrs, kurš gan top bez Latvijas Olimpiskās komitejas finansiālās līdzdalības, nākamajā gadā, visticamāk, pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā vērs durvis Rēzeknē. Bez valsts budžeta finansējuma gan neiztiek arī Rēzeknē, taču šeit izvēlēts cits finansēšanas modelis nekā vairumam citu olimpisko centru, kuru izveide finansēta ar Latvijas Olimpiskajai komitejai izsniegtiem valsts galvotiem kredītiem, kurus atmaksā pati valsts, tam paredzot attiecīgus līdzekļus valsts budžetā.

Olimpisko centru izveide ir dārgs prieks. Par sporta politiku atbildīgajā Izglītības un zinātnes ministrijā lēš, ka kopš aizvadītā gadsimta beigām, kad Latvijas Olimpiskā komiteja sāka īstenot valsts galvojumu programmas, kopējais ieguldījums olimpisko centru celtniecībā sasniedzis aptuveni 60 miljonus eiro, bet, pieskaitot procentu maksājumus par būvniecībai ņemtajiem kredītiem, tas varētu sasniegt pat 90 miljonus. Tomēr šī ir tikai medaļas viena puse.