Radošo savienību plēnums pirms 30 gadiem kļuva par pagrieziena punktu ceļā uz Latvijas neatkarību. Kur slēpās radošo savienību spēks tolaik un kāda ir radošo savienību loma un ietekme mūsdienu Latvijā, analizējam Īstenības izteiksmē.

„Ir pienācis lielu jautājumu laiks. Uz mūsu, radošās inteliģences, pleciem, gulst tūkstošiem „Kāpēc?”, „Kā?”, „Kad?”, „Cik ilgi?”, „Kādā veidā?”

Ar šiem Rakstnieku savienības priekšsēdētāja, dzejnieka Jāņa Petera vārdiem 1988.gada 1.jūnijā Rīgā, Kongresu namā, sākās divu dienu sanāksme, kas kļuva par vienu no lielākajiem Atmodas notikumiem. Pilnā nosaukumā – „Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes plēnums ar Arhitektu, Dizaineru, Kinematogrāfistu, Komponistu, Mākslinieku, Teātra darbinieku, Žurnālistu savienību vadītāju un ekspertu piedalīšanos”. Vēsturē tas iegājis vienkārši kā Radošo savienību plēnums.

„Tikai tāpēc jau mēs esam šodien apvienojušies. Mēs, mākslinieciskā inteliģence un eksperti no gandrīz visām cilvēku dzīves nozarēm, esam apvienojušies, lai atrastu kopīgu viedokli brīdī, kad revolucionārās situācijas līkne valstī tuvojas savam zenītam – PSKP [Padomju Savienības komunistiskās partijas] 19.Vissavienības konferencei, kurā izšķirsies pārkārtošanās nākotne,” savā uzrunā sacīja Jānis Peters.

Par plēnuma kulmināciju kļuva profesora Mavrika Vulfsona runa plēnuma otrajā dienā, kurā viņš atklāti paziņoja, ka Latvija bija okupēta.

Par Radošo savienību plēnumu un notikumiem pirms 30 gadiem stāsts būs arī raidījumā Kultūras Rondo 1. jūnijā.