Aizvadīti jau 30 gadi kopš vērienīgās kodolkatastrofas Ukrainā, Černobiļas atomelektrostacijā. Sprādzieni vienā no reaktoriem notika naktī uz 26. aprīli pēc neveiksmēm kāda eksperimenta laikā, un rezultātā gaisā tika izmests milzīgs radioaktīvais piesārņojums. Ukrainas dati liecina, ka dzīvību zaudējuši vairāk nekā 25 tūkstoši avārijas seku likvidētāju. Latvijas Radio devās uz katastrofas vietu, lai noskaidrotu, kā rit darbi pie radioaktīviem atkritumiem pildītā ceturtā reaktora, kāda bijusi tuvējo teritoriju iedzīvotāju ikdiena šo gadu gaitā un kādi ir tuvākie Ukrainas un starptautiskie uzdevumi, lai arvien daudzos riskus traģēdijas vietā novērstu.

 

Nelielajā Ukrainas pierobežas pilsētā Slavutičā 26. aprīļa naktī, pieminot Černobiļas katastrofā bojā gājušos, teju visi iedzīvotāji pulcējas pilsētas centrālajā laukumā un ziedu klēpjiem klāj kodolkatastrofā bojā gājušo pirmo ugunsdzēsēju pieminekli. Zem akmenī kaltajiem glābēju portretiem miršanas datumi liecina, ka dzīvības zaudētas pirmajās nedēļās pēc traģēdijas un pat tajā pašā dienā, jo šie ugunsdzēsēji saņēma milzīgas nāvējošas radiācijas devas. Turpat pie pieminekļa baltās formās tērpti jaunie atomelektrostacijas darbinieki stāv it kā goda sardzē ar koši sarkanām svecēm rokās.

Dažādu paaudžu iedzīvotāji šeit strikti ievēro tradīciju un ielās iznāk tieši pēc pulksten vieniem naktī, kas ir katastrofas brīdis. Slavutiča ir pilsēta, kas tika būvēta steigā 1986. gadā, lai Černobiļas AES darbiniekiem, kuri dzīvoja Pripetē būtu kurp pārcelties uz dzīvi, tādēļ šeit teju katram ir kāds personisks stāsts. Arī pūlī sastaptai Nadeždai.

“Vīrs katastrofas brīdī bija Pripetē, bet es biju Žitomerskas apgabalā tuvāk Baltkrievijai, mēs tur dzīvojām, tā vieta arī tika pakļauta radiācijai. Vīrs tā arī joprojām strādā AES, un paldies dievam ar veselību viss ir kartībā, un mums jau ir mazbērns. No radiācijas mēs nebaidāmies. Jā, tā var ietekmēt cilvēka veselību, bet brīžiem šķiet, ka ilgas pēc dzimtajām mājām nodara vēl lielāku kaitējumu atsevišķiem cilvēkiem. Bet mēs ar ģimeni jau esam pieraduši pie citām mājām, šī ir mierīga pilsēta,” stāsta Nadežda.