Tēvs Ibrahims māca savai draudzei aizlūgt par ienaidnieku

Skan Svētā Franciska vārdā nosauktās Katoļu baznīcas zvani Sīrijas pilsētā Alepo. Un tā ir daļa ne tikai no šīs, bet arī citu Sīrijas pilsētu ikdienas. Ir laiks, kad uz lūgšanu mošejās sauc musulmaņu minareti, un ir laiks, kad zvana kristīgo baznīcu zvani.

Sīrijā tā ir bijis gadsimtiem. Sadzīvojušas tautas un reliģijas. Arī tagad pēc sešu gadu ilgā kara, kas nav šķirojis nevienu. Ina Strazdiņa kādu vakaru Alepo, kad pilsētā jau sāka krēslot, devās uz Svētā Franciska katoļu dievnamu, lai satiktu Tēvu Ibrahimu. Cilvēku, par kuru biju dzirdējusi daudz un, kurš nepameta baznīcu un draudzi brīdī, kad tās jumtā ietriecās raķetes, un, kurš man vēlāk sacīs: „Piedošanai, tici man, nav robežu.”

Ir svētdiena, seši vakarā un Svētā Franciska vārdā nosauktās katoļu baznīca Alepo ir cilvēku pilna – veci, jauni, ģimenes ar bērniem. Daži seko līdzi dziedājumiem no lielām grāmatām, ceremonija notiek arābu valodā.

Katoļu  priesteris Tēvs Ibrahims, kurš vada dievkalpojumu, ir tērpies zaļas krāsas sutanā, kas labi saskan ar lapu vītenēm, ar kurām rotātas solu rindas. Viņš ir gados jauns, ap četrdesmit, gara auguma un acenēs.

Vēlāk  pēc svētā vakarēdiena  baznīcas centrālajā ejā sastājas gara rinda.

Tieši tajā pašā vietā Tēvs Ibrahims ar savu draudzi bija arī pirms diviem gadiem. Brīdī, kad viņš cilvēkiem sniedza dievmaizīti un vīnu, baznīcas kupolā ietriecās raķete. Tā nesprāga ar tādu spēku, kā tai būtu pienācies. Kupols nesagruva, bet ar šķembām ievainots, putekļiem un asinīm notašķīts, Tēvs Ibrahims savaldīja pārbiedētos cilvēkus un izveda dārzā, lai pabeigtu Dievkalpojumu. „Tādu spēku, es nekad agrāk nebiju piedzīvojis,” viņš vēlāk sacīs sarunā.