Fizisko personu datu aizsardzības likums katram no mums ļauj uzzināt, kādu informāciju valsts un pašvaldības iestādes par mums ir vākušas. Noslēpums ir vien tās ziņas, kuras tiesībsargājošās iestādes vāc kriminālprocesos. Aprīļa sākumā skanēja raidījums par amatpersonām, kuras soda par viņām pieejamo datu bāžu izmantošanu personīgām vajadzībām. Tad Latvijas Radio korespondente Zane Mače vērsās Iedzīvotāju reģistrā. Gribēja zināt, kas savākts par viņa. Atbilde satrauca. Raidījumā Īstenības izteiksme viņa stāsta, kādus datus iestādes par iedzīvotājiem vāc un vai tā nav pārmērība.

Personas dati ir jāsargā. Šī prasība pastāv jau 17 gadus, kopš spēkā ir Fizisko personu datu aizsardzības likums. Iestādes drīkst pieprasīt ziņas par iedzīvotāju, lai, piemēram, sniegtu viņam kādu pakalpojumu. Taču samērīgā apmērā. Aprīļa sākumā devos uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi. To var izdarīt arī elektroniski, portālā Latvija.lv.

Nepilnas nedēļas laikā saņēmu atbildi. Tabulā lasīju, ka ziņas pa mani vākusi Ceļu satiksmes drošības direkcija. Tas saprotams. Tai dienā mani nofotografēja foto radars un direkcijai bija jāsagatavo ziņas, lai policija varētu mani sodīt. Informāciju bija vākusi arī Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kas arī nav pārsteigums.

Vislielākā interese par mani bijusi Rīgas domei. Lūk, ziņas, kuras tur par mani septembra vakarā vāktas: mans dzimšanas laiks, vieta, adrese, dzimums, ģimenes stāvoklis, personas statuss Iedzīvotāju reģistrā. Tautība, valstiskā piederība. Interesējušies par manu dzimto uzvārdu, personas kodu. Tā pat vākuši ziņas par maniem vecākiem – viņu dzimšanas datumus un vietas. Personas kodus un statusus, vai viņi ir dzīvi vai jau aizsaulē. Un informāciju par mani rīcībspēju.

Kāpēc Rīgas domei šādas ziņas par mani vajadzīgas? Manas attiecības ar šo pašvaldību ir neitrālas. Rīgā man pieder īpašums, par kuru es maksāju nodokli. Man ir suns, par kuru es arī maksāju nodokli. Vai nodokļu iekasēšanas gadījumā ir jāzina mana rīcībspēja un ziņas par vecākiem? Nē!